Arvien vairāk skatītāji dodas uz teātri, lai tiktos ar tuviem māksliniekiem. Agrāk cilvēki gāja skatīties Viju Artmani, Ģirtu Jakovļevu, Elzu Radziņu vai Hariju Liepiņu. Nebija pat īpaši svarīgi, kāda loma māksliniekam uzticēta. Galvenais bija redzēt elku uz skatuves.
Mūsdienās ir līdzīgi. Tikai tagad izteiktāka ir sekošana konkrēta režisora daiļradei. Prāvs sekotāju pulks izveidojies režisorei Laurai Grozai-Ķiberei. Skatītāji dodas uz viņas veidotajām izrādēm Dailes teātrī, brauc uz Liepāju. Vairumā gadījumu režisore sava darba cienītājus neapbēdina, radot saistošus, pārdomas raisošus mākslas darbus. Ja gadās neveiksmes, publika cenšas tās piedot. Ļoti gribas ticēt, ka daļa skatītāju šoreiz piedos režisorei par viņas veikumu Dailes teātrī.
Lielisks Juris Žagars
Džeza Batervērta lugas «Jeruzaleme» iestudējums Dailes teātra Lielajā zālē nav gluži neveiksme vai totāla izgāšanās. Ir uzteicams aktieru darbs. Juris Žagars Džonija Bairona lomā noteikti liks sarosīties «Spēlmaņu nakts» žūrijai. Pēc ilgāka pārtraukuma interesantu sava varoņa rakstura atveidojumu atradis Gints Grāvelis. Laura Dzelzīša tēlotais Rudais arī ir persona ar raksturu un īpatnu skatījumu uz notiekošo.
Mazāk veiksmīgs šis darbs izvērsies režisores augstu novērtētajam aktierim Dainim Grūbem. Viņa atveidotā Lī kustībās, grimasēs, izteiksmes stilā saskatāms daudz kas no agrāk redzētajiem varoņiem. Vienu brīdi šķita, ka uz skatuves ir D. Grūbes atveidotais izrādes «Doriana Greja portrets» galvenais varonis. Komismā sava tēla ilgas apslēpis Intars Rešetins. Aktieri darbojas profesionāli.
Apnicīgā iepazīšanās
Jūsmu par izrādi mazina tieši Dž. Batervērta luga, īpaši pirmais cēliens. Zināt, ko autors vēstī vairāk nekā stundu garajā pirmajā cēlienā, kļūst arvien neinteresantāk. Ekspozīcija ir pārāk izstiepta. Katrs pauž savu stāstu, bet tie ir līdzīgi, neuzrunā un kļūst apnicīgi. Ieguvēji ir tie skatītāji, kas zālē atgriežas uz otro cēlienu. Tad vēstījums izvēršas aktīvā darbībā, kļūst skaidrāki varoņu rīcības motīvi. Ilgi aprunātais un gaidītais konflikts uzņem apgriezienus. Skatītājos mostas līdzpārdzīvojums, un galvenā varoņa Džonija Bairona drāma kļūst par skatītāju līdzi jušanas rosinātāju.
Iepriekš sacītais nav jāsaprot tā, ka svarīgākā uz skatuves ir aktīva darbošanās. Ļoti bieži saistoši dialogi uzrunā un aizskar publiku vairāk nekā skriešana, sišana, lēkšana un ķēmošanās.
Cita mentalitāte
Izrādes «Jeruzaleme» viens no neveiksmes cēloņiem ir mentālā neiederība. Režisore izrādes pieteikumā min, ka īpatnais melnais angļu humors drāmā ienesīs daudz komisku elementu. Aktieri cenšas, vieni joko, citi smejas, pašiem tas viss šķiet smieklīgi. Publika mulsi klusē. Emocionālās līdzi jušanas situācijās skatītājiem nerodas skumjas vai žēlsirdība. Džonija Bairona drāma ir cita cilvēka drāma, ko mums grūti uztvert un līdzsāpēt.
Galvenais varonis Džonijs Bairons ir sarežģīta personība. Reiz bijis slavens, lēcis ar motocikliem, gūstot adrenalīnu. Lēkšana bijusi viņa dzīves jēga un piepildījums. Bijis bīstami, bet viņš riskējis ar savu dzīvību, neapdraudot citus. Traģēdija sākas, kad mainās normas, noteikumi un pašvaldība viņam aizliedz to darīt. Kādam tas acīmredzot šķiet bīstami. Tajā brīdī viņam atņem pašrealizācijas iespējas, un sākas Džonija traģēdija.
Ļaujas dabiskiem instinktiem
Divpadsmit gadus Džonijs mīt piepilsētas mežā, sasistā autobusā. Viņa izcilās stāstnieka spējas saista pilsētiņas iedzīvotājus. Ikdienā jaunieši apmeklē skolu, kāds strādā lopkautuvē, cits – par apmetēju. Profesoram ir māja un dārzs, labi ieņēmumi, bet viņam tik un tā vajag nākt šurp. Cilvēki ierodas pie Džonija ne tāpēc, ka tā ir viņu pēdējā iespēja. Viņi ir šeit, jo ārpusē notiekošais nav tik interesants.
Džonijs Bairons piedāvā telpu, kurā liela daļa cilvēku vēlas nokļūt. Taču tikai daži atļaujas nākt uz mežiņu un praktizēt savas fantāzijas, aizmirsties ar apreibinošām vielām, ļauties neprātīgām dejām, sīkam vandalismam, kaislei, brīvai mīlestībai. Šie ļaudis dzīvo uz robežšķirtnes. Viņi nejūtas slikti, ka dienā var iet uz skolu un naktī – uz mežiņu, jo apzinās, ka vajadzīgas abas puses. Varoņiem ir vēlme ļauties dabiskiem instinktiem.
Šāds ir izrādes vēstījums otrajā cēlienā, taču tas neuzrunā. Mūsu kultūrvide grūti pieņem specifisko, neizprot lokālas nelaimes. Pēc izrādes, izejot no teātra, gribas vaicāt: «Kādēļ tas viss man bija jāredz?» Ir jājūt līdzi nelaimīgajam, ir skumji redzēt, kā nerealizējas Džonija dēliņa ilgas kopā ar tēvu pavadīt laiku. Vai Džonija izvēle «iestrēgt» savā jaunu dienu slavas zenītā un nevēlēšanās līdz ar laiku mainīties arī pašam ir saistoša?
Rodas pretruna. Ja trīsarpus stundu garš iestudējums vēl ilgi pēc tā beigām liek domāt, kas tur bija un kāpēc viss notika tieši tā, tad izrādi nevar uzskatīt par pilnīgu neveiksmi. Tā ir jānoskatās, un pēc tam jādomā – bija vērts vai ne…
Režisores viedoklis
Laura Groza-Ķibere: «Svarīgākais vēstījums «Jeruzalemē» ir par aplauzto indivīdu. Par nepieciešamību ļaut cilvēkam būt brīvam. Nenorādīt indivīdam, ko viņam būs vai nebūs darīt, ja viņš neapdraud citus cilvēkus ar to, ko viņš dara. Ja viņš riskē tikai pats ar sevi, viņš drīkst to darīt. Ja viņš riskē ar citiem, viņš, iespējams, nedrīkst to darīt. Pretējā gadījumā ir vēl trakākas sekas, jo viņš kļūst destruktīvs. Vairs ne tikai pret sevi, bet arī pret citiem cilvēkiem. Man tas liekas stāsta vērts.»
