Pagājušajā sestdienā būdama Rīgas svētkos, Nordeķu parkā pamanīju pastaigājamies cilvēku grupiņu – kungus un dāmas ar krietni sirmām galvām. Domāju, citzemju tūristi, bet kāds līdzās stāvētājs zināja, ka tie ir zeltkāznieki.
Pagājušajā sestdienā būdama Rīgas svētkos, Nordeķu parkā pamanīju pastaigājamies cilvēku grupiņu – kungus un dāmas ar krietni sirmām galvām. Domāju, citzemju tūristi, bet kāds līdzās stāvētājs zināja, ka tie ir zeltkāznieki.
Rīgas Dome dienu iepriekš bija rīkojusi īpašu ceremoniju. Uz to pieteikušies 100 pāru, kas laulībā nodzīvojuši 50 gadu. Tradīcija sākta 2004. gadā, kad pieteikušies 40, pērn – 65, bet šogad atsaucība pārspējusi cerēto. Rīgas svētku vainagam tā bija kā zelta rota. Ir vēl ilgāki kopdzīves piemēri. augustā Liepājā godinās divus dimanta pārus, bet zelta kāzas šajā pilsētā šogad jau svinējušas 30 ģimenes. Arī Saldus dzimtsarakstu nodaļa aicinājusi atsaukties vietējos kopdzīves laureātus.
Iecavas novada dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Edīte Jančone saka: “Tas nav ikdienišķi. Skatos uz šādiem cilvēkiem un apbrīnoju. Zelta kāzas tagad svin 50. gadu vidū laulātie. Viņu jaunībā ir bijis izsūtījums, kolhozu laiki, tuvinieku zaudējumi, daudziem pēckara bārenības sūrums. Tie ir cita kaluma cilvēki, viņos ir cits spēks, jo tā laika pārdzīvojumi nav salīdzināmi ar šodienas dzīves grūtībām. Varbūt tāpēc šiem cilvēkiem ir arī citādāka atbildība par attiecībām un tās piedzīvo ilgu mūžu.
Ir nācies vadīt šādas ceremonijas. Reizēm redzu, ka tāda dekoratīva ārēja skaistuma šajos cilvēkos vairs nav, bet ap viņiem ir tāds sirsnības starojums, ka apkārtējie nevar noslēpt aizkustinājumu. Tas jau arī ir tas zelts un tie dimanti.”
Vai pāri, kuri laulību reģistrē tagad, ko tādu piedzīvos? Gribētos, bet – mūsu bērni bieži vien ļoti steidzas gan attiecības veidot, gan tās šķirt. Nav laika kopt puķi, nav pacietības, lēnprātības, mākas noklusēt, piedot, savu reizi piekāpties, citu – panākties pretī. Kāpēc jāprecas, ja var dzīvot tāpat, kolekcionējot draugus un draudzenes. Varbūt laulības ilgmūžības tradīcija savu laiku ir nodzīvojusi un tai jāizzūd?
Rakstniece Laima Muktupāvela kādā televīzijas pārraidē nesen stāstīja, ka šādas attiecības krāšņi izpaužas turīgu cilvēku … bērēs. Stiprās ģimenēs ap palicēju māti vai tēvu ir bērni, mazbērni, radu pulks. Ir, protams, sāpes par zaudējumu, bet ir arī pateicība vecākiem par kopīgi ar cieņu nodzīvotu mūžu. Gluži citādi izskatās, kad šķirstam vienā pusē stāv vienas, otrā pusē citas un vēl citas sievas vai tēva bērni un katrs prāto par mantojumu.
