Mazajā Šaltu kapsētā Bauskas novada Brunavas pagastā Mūžības svētdienā, 20. novembrī, sveču liesmiņas izgaismos arī Elmas Zalgauckas piemiņu. Nodzīvojusi līdz 103 gadu vecumam Amerikas Savienotajās Valstīs, kādreizējā brunaviete ir atgriezusies mājās.
Viņa bija vēlējusies savu senču kapu kalnā nonākt ap Jāņu laiku. Šogad, 22. jūnijā, urna ar aizgājējas pelniem tika guldīta dzimtenes smiltājā līdzās vecākiem un abiem brāļiem.
Palīdzēt citiem
Toreizējā Panemūnes (pēc 1925. ga-da Budbergas) pagasta «Saulītēs» Jāņa un Emīlijas Zalgaucku ģimenē 1912. gada 24. aprīlī piedzima meitiņa, ko nosauca par Elmu. Viņai bija vecāks brālis Pēteris un jaunākais – Artūrs. Elmai bija tikai 14 ga-di, kad nomira māte, un meitai nācās uzņemties atbildību par ģimeni.
Beigusi pamatskolu, Elma iestājās Mežotnes lauksaimniecības skolā un tās izmēģinājumu laukos strādāja, bija aktīva Aizsargu sieviešu organizācijas dalībniece. Zalgaucku ģimeni, par laimi, neskāra izvešanas 1941. gadā. Taču, kad Otrā pasaules kara iznākums bija skaidrs un padomju karaspēks atgriezās Latvijā, Elma nolēma doties bēgļu gaitās.
1945. gadā viņa nonāca Augsburgas pilsētas pievārtē Vācijā, Haunštetenes bēgļu nometnē. Tur viņa dalīja starptautiskās palīdzības organizāciju piegādāto pārtiku, bet brīvajā laikā vadīja «Gaidas» un «Guntiņas» – latviešu bērnu un jauniešu organizācijas.
Sākoties bēgļu izceļošanai no Vācijas, Elma 1950. gadā nonāca Holandē, kur strādāja dārzkopībā un bija aktīva latviešu sabiedrībā. Ievēlēta Daugavas Vanagu organizācijas valdē, viņa īpaši rūpējās par tautiešiem kara invalīdiem.
Labas gribas sūtne
Elma 1958. gadā ieradās ASV. Aiovas štata galvaspilsētā Demoinā viņa atrada darbu neredzīgo aprūpes namā, kur bija saimniecības vadītāja un diētas māsa. Līdztekus darbam Elma Zalgaucka pabeidza pavāru un diētas māsu kursus. Vēlāk viņa līdz 65 gadu vecumam strādāja vietējā slimnīcā, kur par priekšzīmīgu diētas māsas darbu saņēmusi prestižo Labas gribas sūtnes apbalvojumu.
Demoinā Elma ātri atrada draugus latviešu vidū un iesaistījās sabiedriskajā dzīvē. Pieminot un atceroties Aiovas latvieši viņu sauc par Elmiņu, jo viņa vienmēr bijusi mīļa, smaidīga, sirsnīga. Par to stāsta Aiovas latviešu biedrības priekšsēdis Imants Kalniņš. Viņš ar Elmiņu iepazinies jau bēgļu nometnē Vācijā un priecājies viņu atkal sastapt Demoinā. No 1958. gada viņa bija tikpat kā Kalniņu ģimenes locekle, dēla Jāņa krustmāte, lieliski gatavojusi ēst un iemanījusies pat no piena pulvera pagatavot latvisku sieru.
Miljons pakāpienu
Iestājoties Daugavas Vanagos, viņa dziedāja sieviešu ansamblī «Gaujmalietes», bija Aiovas latviešu luterāņu draudzes aktīva locekle. Atbrīvojoties dzīvoklim Latviešu biedrības nama augšstāvā, Elma pārcēlās uz to. Līdz 2006. gadam viņa bija biedrības nama saimniece, gādāja par tā apkopšanu, teritorijas izdaiļošanu, ciemiņu uzņemšanu. Vismaz 20 gadu Elma bija Aiovas latviešu biedrības dāmu komitejas priekšniece.
Imants Kalniņš stāsta: «Dzīvojot biedrības nama augšstāvā, bija jāuzkāpj pa ārpuses kāpņu divdesmit vienu pakāpienu. To viņa spēja līdz 95. mūža gadam. Parēķināju, ka, lietojot trepes divas trīs reizes dienā, plus vēl kādus 15 pakāpienus uz pagrabstāvu, kur atradās biedrības nama virtuve, viņa pieveikusi vairāk nekā miljonu pakāpienu. Katru rītu Elmiņa vingroja, ziemā tīrīja sniegu ap namu, rudenī grāba lapas, pavasarī stādīja puķes dobēs. Kaut gan pašai savas ģimenes nebija, bērni viņu ļoti mīlēja un, ieraugot Elmiņu, skrēja klāt samīļoties. Viņai vienmēr bija laiks ar mazajiem aprunāties.»
Elma Zalgaucka 1959. gadā Demoinā nodibināja un desmit gadus vadīja 29. Ogres Guntiņu un Gaidu pulciņu, 17 gadus bez pārtraukuma bija Latviešu biedrības sestdienas skolas skolotāja, tikpat ilgi vadīja biedrības bibliotēku un biedrības korī dziedāja kopš tā dibināšanas. Kā pateicību Aiovas latviešu biedrība piešķīrusi Elmai Zalgauckai Mūža biedra godu. Tāda viņa bija arī Amerikas Latviešu apvienībā. Uz Elmas Zalgauckas pelnu apbedīšanu Brunavas pagasta Šaltu kapsētā bija ieradušies Aiovas draudzes priekšniece Dzidra Arāja-Akšele ar vīru Arni. Arī viņiem Elmiņa bijusi kā ģimenes locekle, mīļš, savs cilvēks.
Grāmatu saiņi
Ciemojoties mācītāja Aivara Pelda ģimenē Aiovā, ar Elmu Zalgaucku iepazīties man iznāca 1993. gadā. Toreiz viņa ieveda Latviešu biedrības bibliotēkā un, rādot uz grāmatām pilnajiem plauktiem, skumji stāstīja, ka bērnu literatūrai vairs nav lasītāju, jo tie izauguši. Tā radās ideja šīs grāmatas sūtīt uz Bausku, un tas turpinājās vairākus gadus.
Toreizējā Bauskas bērnu bibliotēka, ko vadīja Baiba Tormane, ieguva plašu klāstu trimdā izdoto grāmatu un vairāku gadu komplektu Amerikā izdotā bērnu žurnāla «Mazputniņš». Baiba Tormane atceras, ka Imants Kalniņš un Elma Zalgaucka sūtīja saini pēc saiņa, bibliotēku papildinot ar tādām grāmatām, kādu tolaik, 90. gados, iespējams, nebija pat nacionālajā grāmatu krātuvē. Vien padomāsim, cik sver viena grāmata un cik sūtītājam maksāja šādas pakas nogādāšana!
Kad Latvija atguva neatkarību, Elmiņai jau bija 80 gadu, bet viņa ne reizi vien brauca apciemot dzimteni. Te viņu silti uzņēma krustmeita Ruta, vecākā brāļa Pētera meita, jaunākā brāļa Artura dēls Ojārs ar ģimeni. Vairākkārt Elma Zalgaucka bijusi Bauskā, un vienā no apciemojumiem viņa atveda luterāņu draudzes svētdienas skolai sintezatoru, kas ilgi kalpoja dziedāšanas nodarbībās. Elmiņas ienākumi nebija lieli, bet viņa bija čakla ziedotāja Aiovas latviešu palīdzības programmai Bauskas luterāņu draudzes bērniem un vecajiem ļaudīm. Dažus gadus par šiem ziedojumiem brīvpusdienas skolā tika nodrošinātas ap 60 bērniem.
Veselīga dzīves filozofija
«Ar Elmiņu bija interesanti runāt. Viņai bija ļoti laba atmiņa, patika stāstīt par savu dzīvi, deva padomus dārzkopībā. Elmiņa bija liela grāmatu lasītāja arī sirmā vecumā. Vienmēr interesējās par notikumiem Latvijā. Šķiet, ka mūsu biedrības ļaudis bija vienīgie Demoinā, kas centīgi piedalījušies visās Saeimas vēlēšanās. Kad Elmiņa 102 gadu vecumā bija jāievieto veco ļaužu namā, ar savu jauko raksturu viņa ātri visiem iepatikās, un drīz katrs zināja, ka viņa ir latviete. Viņai bija veselīga dzīves filozofija – jābūt pacietīgam un apmierinātam ar to, kas ir. Jācenšas palīdzēt citiem un jāpateicas Dievam par katru dienu,» stāsta Imants Kalniņš, kurš arī gādāja, lai mūsu novadnieces pelni nonāk Latvijā.
