Aleksandrs Vasiļkovs strādā par angļu valodas skolotāju Bauskas 2. vidusskolā. No šī mācību gada vienu dienu nedēļā pedagoģiskajā centrā «Eksperiments» Rīgā viņš pasniedz dabas zinības un bioloģiju.
Aleksandrs Vasiļkovs strādā par angļu valodas skolotāju Bauskas 2. vidusskolā. No šī mācību gada vienu dienu nedēļā pedagoģiskajā centrā «Eksperiments» Rīgā viņš pasniedz dabas zinības un bioloģiju. Šeit viņa kolēģe ir Margarita Dubina, viena no trim Latvijas iedzīvotājiem, kurus ķīlnieki vairākas dienas aizturēja Maskavas Teātra centrā.
Aleksandrs Vasiļkovs dzimis Rēzeknes pusē, pēc studijām Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā 1993. gadā nonācis Bauskas rajonā. Ilgus gadus strādājis par pedagogu, pēc tam no skolas aizgāja. Bija darbs muitā, peļņa ārzemēs. Pats atzīst, ka tie bijuši sevis meklēšanas gadi. Tagad atkal atgriezies skolā, jo pedagoga darbā saskata savu dzīves jēgu un uzdevumu.
Arvien biežāk no visām pasaules malām mūs sasniedz ziņas par dažādiem terora aktiem. Tomēr visu laiku mierinājusi doma, ka tas viss notiek tālu un mūs neskar.
«Es vēlos paust savas pārdomas par pasaules ļaunumu, kas, lai gan dažbrīd notiek kaut kur tālu prom, tomēr var skart ikvienu no mums, arī Bauskas iedzīvotājus,» vēlmi sarunāties ar «Bauskas Dzīvi» pamato īslīcietis Aleksandrs Vasiļkovs.
– Kad es pirmo reizi izdzirdēju ziņu par ķīlnieku sagrābšanu Maskavā, kā vienmēr nodomāju, tas ir kaut kur, tomēr ne pie mums. Arī informāciju, ka ķīlnieku vidū ir trīs Latvijas iedzīvotāji, vēl neuztvēru tik personīgi, lai gan emocijas jau raisījās. Taču, kad izdzirdēju Margaritas Dubinas vārdu, pēkšņi apjautu, ka šī traģēdija skar arī mani.
Kā jums šķiet, vai cilvēku nokļūšana šādās nelāgās situācijās ir nejaušība vai tomēr likteņa lēmums? Varbūt pat sods par kaut ko?
– Manuprāt, visu tomēr nosaka likumsakarība, nevis nejaušība. Piekrītu uzskatam, ka ciešanas un nepatīkami pārbaudījumi cilvēkam pienākas par kaut kādiem grēkiem. Kaut gan arī nejaušība nebūt nav noliedzama.
Vai jūs kādreiz no nevēlamām situācijām ir paglābusi nejaušība?
– Tas bija 1991. gada augusta puča laikā, kad Rīgas centrā iebrauca padomju armijas tanki. Tad studēju un braukāju uz Skaistkalni. Minūtes divas pēc manas izbraukšanas no Rīgas tilti tika bloķēti. Tad nodomāju – ja gaidītu nākamo autobusu, nezinu, kas ar mani būtu noticis. Tad arī situācija sākumā veidojās ļoti saspringta un neprognozējama.
Varbūt to var nosaukt par likteņa ironiju, jo Margaritas Dubinas vīra Broņislava Zeļcermana zinātniskie darbi saistīti ar dažādām prognozēšanas teorijām. Nav grūti iedomāties, ko viņš tagad jūt, ja viņa paredzējumi rāda skumju šīs traģēdijas iznākumu.
Kā jūs komentētu Maskavā notikušo? Kādi jūsu skatījumā varētu būt tam cēloņi?
– Pats esmu miermīlīgs cilvēks un nekad konfliktu risināšanai pat iedomāties nevarētu šādas metodes. Runājot par Maskavas notikumiem, atbalstu viedokli, ka čečenu problēma jārisina ar politiskām metodēm. Kamēr tas netiks darīts, turklāt abām pusēm pieņemamā veidā, nav garantijas, ka nenotiks jaunas provokācijas.
Vai piekrītat apgalvojumam, ka Maskavas, arī pagājušā gada 11. septembra Ņujorkas notikumu pamatā ir lielvalstu politika, kas mūsdienīgi tiek saukta par karu pret terorismu?
– Jā, par pasaules žandarma lomu, ko mēdz spēlēt ASV, arī kaut kādā mērā Krievija, tās saņem prettriecienu, jo katrām sekām taču ir cēlonis. Arī čečeni cīnās par neatkarību, un Krievija negrib to pieļaut.
Es mēģinu saprast tās čečenu sievietes, nāvinieces, kuras, kā viņas apgalvoja, atnākušas uz Maskavu nomirt. Viņām dzimtenē ir atņemts viss: mājas, vīri, dēli. Čečenijā notiekošajam ir daudz dažādu cēloņu, tostarp naftas atradnes, tranzīts. Mums visas nianses nemaz nav zināmas.
Kā vērtējat mūsdienu pasauli, kur daudzas problēmas tiek risinātas šaujot un nogalinot, nevis diplomātiskās sarunās?
– Tas parāda tikai to, ka civilizācija savā attīstībā, salīdzinot ar cilvēka mūžu, ir sākumposmā, varbūt tuvojas tīņu vecumam. Gribas visu izbaudīt, ātri darīt un tikai pēc tam domāt. Līdz pilnīgam mieram uz zemeslodes vēl tālu. Grūti pat saprast ļaunuma cēloni. Man ir internacionāla ģimene, esam dažādu konfesiju cilvēki, tomēr visi sadzīvojam. Bet cilvēce – dažādu tautību un reliģiju pārstāvji – nespēj saprasties.
Jums ir labestīgs skatījums uz pasauli, bet citiem nav. Kāpēc tā?
– To nosaka audzināšana, arī izglītība. Mani vecāki ir ticīgi cilvēki, vecāmāte ir vecticībniece. Kristīgai audzināšanai ir bijusi liela loma mana pasaules uzskata izveidē. Nevajag uzreiz apvainoties un domāt, kā atmaksāt, bet pāridarījumu labāk censties aizmirst un piedot. Daudz ko esmu apjautis nesen, ap 30 gadiem. Pusaudža vecumā es arī biju krietni spurīgāks.
Jūsu dēls, kuram pašlaik ir 12 gadu, arī tuvojas spurainajam tīņu vecumam. Kā jūs viņu audzināt?
– Gribu, lai viņš līdz patiesībai nonāk pats, tomēr tas nav viegli. Iespēju samaitāties mūsdienās ir vairāk, nekā bija manā jaunībā. Lielāko ļaunumu dara televīzija, tajā demonstrētā vardarbība. Nespēju to aizliegt skatīties, tāpēc cenšos par negācijām runāt – par smēķēšanu, alkoholismu, narkotikām. Jāatceras, ka desmit baušļi joprojām ir jāievēro. Jāsadarbojas skolai un ģimenei.
Cik liela loma jūsu dzīvē ir naudai? Vai tā var visu?
– Naudas vajag tik daudz, lai varētu justies brīvi. Tas nozīmē nebūt naudas vergam. Mana pārliecība – nauda jāiegūst, darot tādas lietas, kas nav pretrunā ar morāles vērtībām. Nelietīgi iegūti līdzekļi nekad nenesīs svētību. Reiz veikalā, naudu mainot, man izdeva desmit latu vairāk. Tas bija pāris dienu pirms algas, kad šis desmitnieks būtu lieliski noderējis. Tomēr to aiznesu atpakaļ, jo es jutu, ka tā man labu nenesīs. Varbūt tas bija kādas augstākas varas man uzlikts pārbaudījums. Es to atdevu pārdevējai, un viņas sejā redzēju gan izbrīnu, gan pateicību, tā bija lieliska sajūta.
Kā jūs sevi pilnveidojat?
– Lasu, veicu fiziskas aktivitātes. Kādreiz cītīgi skrēju rīta rosmi. Tagad esmu uzzinājis, ka tas nebūt nav galvenais labas fiziskas formas saglabāšanai. Daudz nozīmīgāka ir pareiza elpošana. Apgūstu endogēno jeb iekšējo elpošanu. Tās pamatā ir atziņa, ka galvenais nav pēc iespējas vairāk ieraut skābekli, bet vairāk elpot, izmantojot iekšējās rezerves. Šādi elpojot, cilvēks kļūstot jaunāks.
Traģēdijas Ņujorkā, Indonēzijā, Maskavā – tas ir tālu. Cik droša šķiet dzīve Latvijā?
– Esmu daudzkārt domājis, cik tomēr Dieva svētīta ir mūsu Latvija. Politiskās krīzes, lielas dabas kataklizmas, tās visas mums ir gājušas secen.
Tā ir Dieva svētība vai šeit dzīvojošo cilvēku nopelns?
– Es domāju, ka ar kaut ko tomēr šī zeme ir izredzēta. Jācer, arī turpmāk mūsu cilvēki nesadarīs tādas lietas, par kurām citi vēlēsies mums ar ļaunu atmaksāt.
Mūsu virzība uz Eiropas Savienību un NATO ir ceļš uz labu vai ļaunu?
– Esmu Eiropas Savienības idejas atbalstītājs, jo, apvienojoties un kopā esot, vienmēr ir labāk. Bet par Latvijas virzību uz NATO man nav tik pozitīvs viedoklis. Tā tomēr ir militāra spēka, ieroču un ļaunuma vairošana, uzkrāšana.
Kādu redzat pasaules nākotni? Vai tajā turpināsies reliģiskie konflikti, islama un kristietības piekritēju cīņas, arābu un ebreju sadursmes?
– Nākotnes pasauli redzu tādu, kurā sadzīvos visas tautas. Lai cik drūma izskatītos šodiena, tomēr cilvēkos vēl saglabājušās tādas jūtas kā mīlestība, spēja piedot. Bezcerīgums un apātija cilvēci, manuprāt, nav pārņēmusi.
***
Pēc globālo tēmu apspriešanas saruna ar Aleksandru atkal un atkal atgriezās pie notikumiem Maskavā. Bija piektdienas, 25. oktobra, pēcpusdiena, ķīlnieki joprojām atradās gūstā. Tolaik neviens vēl nezināja, kāda būs čečenu kaujinieku, Krievijas amatpersonu rīcība.
Aleksandrs raksturoja Margaritu kā prasīgu, tomēr taisnīgu un skolēnu cienītu pedagoģi. Grūti bija rast īsto izteiksmes laiku, par Margaritu runāt jau pagātnes vai arī vēl cerību pilnas nākotnes formā. Lai arī Aleksandrs izteica cerību, ka ķīlnieku konflikts beigsies laimīgi, tomēr ticība tam bija minimāla.
Šodien mēs zinām, ka trīs Latvijas iedzīvotāji dzīvi izkļuvuši no nāves sprosta. Viņi ir kā no jauna piedzimuši. Lai kopā priecājamies par trim cilvēcei atgūtām dzīvībām un kopā visi domājam uz labu, tādējādi mazinot iespēju atkal strādāt ļaunajiem.
