Publicējam premjerministra Viļa Krištopana atbildi uz «Bauskas Dzīves» jautājumu par ministru prezidenta attieksmi pret cukurbiešu audzēšanas turpmāko politiku valstī.
Publicējam premjerministra Viļa Krištopana atbildi uz «Bauskas Dzīves» jautājumu par ministru prezidenta attieksmi pret cukurbiešu audzēšanas turpmāko politiku valstī.
Latvijas cukura ražotāji pašlaik ir vieni no tiem, kas visasāk izjūt pāreju no lokālas tirgus saimniecības valsts ietvaros uz vienotu Eiropas Savienības (ES) koptirgu, kura līdztiesīgs partneris pārskatāmā nākotnē noteikti būs arī Latvija.
Arī ES spiesta samazināt ievedmuitas
Pašlaik Latvijas cukura tirgu aizsargā ievedmuita, taču tā ievērojami zemāka nekā Eiropas Savienības valstīs. Latvijā tā ir Ls 120 par tonnu. Savukārt ES iekšējais tirgus ir faktiski norobežots no ārējiem tirgiem ar lielu importa nodevu palīdzību. Tādēļ ES valstīs ir viegli prognozējams iekšējā tirgus pieprasījums un ir garantijas noteiktā cukura daudzuma realizācijai. Bet lai cukura ražotāji nepārpludinātu iekšējo tirgu un neizjauktu tirgus līdzsvaru, ES ir ieviestas cukura ražošanas kvotas. To galvenais mērķis ir limitēt tieši cenu garantijām pakļautā cukura ražošanu. Turklāt ražošanas nodevas maksā gan biešu audzētāji, gan pārstrādātāji, bet iegūtie finansu līdzekļi pēc tam tiek izmantoti cukura eksporta kompensāciju izmaksām. Šādai naudas plūsmai ir noslēgts loks, kurā netiek izmantoti valsts budžeta līdzekļi.
Ja pasaules tirgū cukura cena pazeminās zem noteiktā līmeņa (~250 USD par tonnu), iespējams, ka, pat piemērojot noteikto ievedmuitu, tomēr ir ekonomiski izdevīgi citām valstīm cukuru ievest Latvijā. Tādējādi pašražotā cukura pieprasījums Latvijā nav precīzi prognozējams un arī fiksētu ražošanas kvotu noteikšanai nav pamatojuma, ja vien netiek pazemināta cukura cena.
Arī ievedmuitu palielināšana Latvijai neradīs risinājumu. ES savas ievedmuitas noteica vairāk nekā pirms 20 gadiem, kad tai nebija noteiktas saistības ar Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) valstīm. Latvija, kā zināms, ir pirmā no Baltijas valstīm, kas uzņemta šajā organizācijā un varēs baudīt arī visus tās biedriem pienākošos labumus.
Pašlaik ES ir spiesta samazināt savas ievedmuitas PTO ietekmē, un ir gaidāms, ka nākamā sarunu «raunda» (2001. gadā) rezultātā muitas nodevas būs jāsamazina vēl vairāk, kas var radīt ES intervences cenu un ražošanas kvotu samazinājumu.
«Ugunsgrēka dzēšana» ekonomikai nelīdzēs
Latvijas valdībai šādā situācijā būtu nepārdomāti pieņemt lēmumu par stingru sava cukura ražotāju protekcionismu, neņemot vērā to, ka pārskatāmā nākotnē Latvijai būs jāpieņem ES iekšējā tirgus noteikumi cukura ražošanā. Tas būtu tikai populistisks solis, nedomājot par sekām, kas izraisītu vietējo cukura ražotāju sagrāvi visai iespaidīgos apjomos. Latvijas valdībai vienmēr jāatceras, ka neviens pieņemtais lēmums nedrīkst kļūt par «ugunsgrēka dzēšanu», nerisinot problēmas būtību. Spilgts piemērs tam, kā valdība atteicās no populisma nesenā pagātnē, ir lēmums atsaukt no Saeimas projektu par cūkgaļas kvotēšanu.
Arī cukura ražošanas kvotu fiksēšana Latvijā nav iespējama līdz brīdim, kamēr stabilizēsies vispārējā ekonomiskā situācija valstī, kas ļautu fiksēt cukura cenas nominālā līmenī, uz kuru bāzes varētu veidot ražošanas nodevu un kvotu sistēmu. Pašlaik izskanējušais viedoklis par daļēju ES cukura režīma pārņemšanu, ieviešot ražošanas kvotas to fiziskā izpratnē, nav pamatojams, nenodrošinot tam finansējumu jeb fiksētas cenas un ražošanas nodevas.
Pret kontrabandas cukura ievešanu
Valdībai jādara viss, lai valstī nevarētu ieplūst kontrabandas ceļā transportēts cukurs, par kuru nav samaksātas muitas nodevas. Turklāt ikviens lēmums par cukura tirgus regulēšanu jāpieņem, apzinoties reālo situāciju, kad saražotā cukura atlikums Latvijā patlaban ir milzīgs (54 – 56 tūkstoši tonnu) un pārdošana, īpaši ziemas periodā, ir visai zema (4 tonnas mēnesī).
Aicinu jūs nekavējoties ziņot Valsts Ieņēmumu dienestam par gadījumiem, kad konkrēti fakti liecina par kontrabandas ceļā ievestu cukuru. Protams, robežkontrole un muitošana ir speciālo dienestu darbs, taču arī sabiedrības attieksme var acīmredzami ietekmēt valsts institūciju darbību. Vēršoties pret kontrabandu, ikviens no mums iestājas par savas valsts iekšējā tirgus un nodokļu maksātāju aizsardzību!
