Bauskas rajona cukurbiešu audzētāji vakar, 14. martā, Svitenē tikās pirmajās šī gada mācībās.
Bauskas rajona cukurbiešu audzētāji vakar, 14. martā, Svitenē tikās pirmajās šī gada mācībās.
Tās rīkoja firmu «Aventis CropScience» un KWS pārstāvniecības. Ar zemkopjiem runāja arī akciju sabiedrības «Jelgavas cukurfabrika» vadības pārstāvji un SIA «Latvijas cukurs» ģenerāldirektore Emerita Buķele. Viņa sniedza interviju arī «Bauskas Dzīvei».
Jūs divas dienas bijāt Svitenē. Pirmdien notika SIA «Latvijas cukurs» dibinātāju sapulce, otrdien runāja par nākotni, proti, cukurbiešu audzēšanu šajā gadā. Kā jūs vērtējat situāciju?
Process jāskata no divām pusēm. Atzinīgi jāvērtē paveiktais likumdošanā. Grozījumi «Likumā par cukuru» bija vajadzīgi sen, īpaši jau tie, kas saistīti ar vietējā cukura tirgus aizsardzību. Diemžēl tās institūcijas, kam būtu jāseko saldvielas tirdzniecības noteikumu ievērošanai, nestrādā pietiekami efektīvi. Joprojām veikalos ir polietilēna maisiņos iesaiņots cukurs, kaut gan drīkst pārdot tikai Latvijas cukurfabriku fasēto. Kontrabandas prece tiek pāri mūsu valsts robežai. Arī pagājušajā nedēļā Valkas rajonā aizturēja cukura vedumu, kas bija bez dokumentiem.
Šogad pirmo reizi nozares vēsturē ar Ministru kabineta lēmumu noteikta cukura ražošanas kvota. Savukārt ar zemkopības ministra rīkojumu apstiprinātas kvotas cukurbiešu audzētājiem.
– To var vērtēt divējādi. Protams, labi, ka ieviesta skaidrība un vienlaikus savas valsts lauksaimniecībā esam spēruši soli Eiropas virzienā. Lauksaimniecības produkcijas ražošanas kvotēšana tur, kā zināms, ir pašsaprotama lieta. Sāpīgi, ka cukura ražošanas kvota tik zema – sešdesmit tūkstoš tonnu. Atceros pirms septiņiem gadiem Latvijas toreizējās Ministru padomes lēmumu par valsts pašapgādi ar cukuru. Sakarā ar to erudītu speciālistu grupa bija izstrādājusi nozares attīstības koncepciju, kurā pēc ilgāku gadu pētījumiem bija aplēsta tirgus ietilpība. Aprēķini rādīja, ka valstij vajag deviņdesmit līdz simt tūkstoš tonnu baltā cukura.
Tagad taču saražo mazāk, bet tirdzniecība rit gausi, pat neizskaidrojami gausi. Fabrikas nespēj norēķināties ar zemniekiem.
– Mūsu sarunas sākumā jau sacīju par sastingušo tirgu. Nevaru pievienoties apgalvojumam par cukura patēriņa samazināšanos. Deviņdesmitajos gados taču sākušas darbu vairākas pārtikas rūpniecības ražotnes, kas izmanto saldvielu. Latvijas cukurbiešu audzētāju un pārstrādātāju asociācija ir apkopojusi datus, cik daudz šīs izejvielas patērē «Spilve», «Narūta», «Pūre» un citi pārstrādātāji. Esmu pārliecināta, ka tirgus aizsardzībai tomēr ir izšķirīga loma. Iedomāsimies, vai Vācijā, piemēram, izdotos ievest cukuru tā, kā tas notika Valkā un joprojām turpinās pie mums?
Tuvojoties pavasarim, cukurbiešu audzētājiem ir īpaši svarīgi saņemt naudu, lai varētu sākt ražošanas ciklu. Vai līdzekļu trūkums nesarežģīs šī gada pavasara darbus?
– Tā var būt. Dobeles rajonā dažiem spēcīgiem zemniekiem jau tiek aprakstīta manta. Arī «Latvijas cukurs» raizējas par to, kā būs iespējams pilnībā «dzēst» Pasaules Bankas saņemtos kredītus tehnikas iegādei, ja zemnieki bankrotē. Atgādināšu, ka nozare ir saņēmusi septiņsimt tūkstoš ASV dolāru un pusotra miljona vācu marku lielus kredītus, kas pilnībā vēl nav atmaksāti. Cukurbiešu audzētājiem, saņemot aizdevumus un valsts subsīdijas, izdevies nozarē ieviest modernu tehnoloģiju.
Biznesam ir savas likumības. Lietuvas piemērs un citi fakti ļauj secināt, ka notiek Eiropas cukura tirgus pārdale.
– Jā, tas skar arī Latvijas cukura nozari. Ne velti angļu firma «MAN» jau vairākus gadus tiecas iegūt Jelgavas cukurfabrikas akciju kontrolpaketi. Lielie Eiropas koncerni cīnās par baltā cukura kvotu. Domājot par iestāšanos Eiropas Savienībā, Latvijai, cik vien tas iespējams, būtu jānotur sava kvota. Igaunijā cukurbiešu pārstrādes uzņēmuma nav, bet kaimiņzemes valdība Briselē sākusi interesēties par baltā cukura kvotu.
