Būdama cilvēks no malas, šogad kā nekad agrāk esmu izjutusi lauksaimnieku spriedzi.
Būdama cilvēks no malas, šogad kā nekad agrāk esmu izjutusi lauksaimnieku spriedzi. Pēc Jēkabpils zonas cukurbiešu audzētāju sanāksmēm mocījušas galvassāpes, jo jautājums «būt vai nebūt» nomāc daudzus un ne jau tikai lauksaimniekus vien. Kā pavasarī tas tika jautāts, tā līdz galam vēl nav atbildēts šodien, kaut arī tūlīt būs rudens un klāt ražas novākšanas laiks. Jā, ir izdarīti grozījumi vajadzīgajos likumos, ir noteikta valsts intervence. Bet tas nav risinājums, ar kuru visas ieinteresētās puses paliktu apmierinātas.
Zemkopības ministrs Aigars Kalvītis vairākkārt akcentējis domu, ka valsts sniegs palīdzību zemniekiem, nevis maksātnespējīgam uzņēmumam. Valsts intervencē pašlaik noteiktā cukurbiešu iepirkuma cena ļautu no zaudējumiem izsprukt lauksaimniekiem. Taču firmas, kas uz kredīta pārdevušas sēklas, minerālmēslus un augu aizsardzības līdzekļus, nevar rēķināties ar ieguldītās naudas atgūšanu. Arī fabrikai tiek nodrošināts vienīgi ražošanas cikls un samaksa par darbu. Nav izredžu iegūt peļņu, kas būtu nepieciešama, lai atspertos pēc 1998. gada pavisam neveiksmīgās sezonas. Jēkabpils cukurfabrika nav iesniegusi rakstveida piekrišanu valsts intervencei cukurbiešu iepirkšanā un pārstrādē. Rīt, 9. septembrī, tikšot sniegta atbilde.
Nezinu, uz ko katrs paļāvās šajā pavasarī notikušajā akciju sabiedrības «Jēkabpils cukurfabrika» akcionāru sapulcē. Ne fabrikas pārstāvjos, ne cukurbiešu audzētājos nejuta trauksmi, nejuta konstruktīvu dialogu par neveiksmīgo sezonu un nākotni. Vēlot padomi un valdi, tajā atstāja tās pašas personas, izņemot vienu. Vēlāk izskanēja spriedumi, ka akciju kontrolpaketes turētāji tāpat visu nosaka pēc sava prāta. Bet vai kāds liedza Bauskas zemniekiem paust viņu attieksmi? Tāda pārprasta labticība neko jēdzīgu nav devusi, un to pierāda tuvojošais rudens. Šovasar par gaidāmo sezonu satraukumu vispirms pauda nevis abas iepriekšminētās institūcijas, bet Mežotnes un Codes pagasta lauksaimniecības biedrības. Pēc to iniciatīvas tika sasaukta cukurbiešu audzētāju sanāksme. Psiholoģiski var saprast Jēkabpils zonas cukurbiešu audzētājus – nenoliedzami gribas domāt, ka būs labi, jo tik daudz darba un naudas ir ielikts līdz šim tik ienesīgajā nozarē. Tie, kuri jau pavasarī bija piesardzīgāki, atrada papildu sadarbības iespējas ar Liepājas un Jelgavas fabriku.
Nedomāju nevienu mācīt un dot kādus padomus. Šīs pārdomas izsaku tikai tādēļ, ka man nav vienaldzīgs cukurbiešu audzētāju darbs un tā rezultāti. Klātesot daudzajās sarunās un sanāksmēs, dzirdēta pat tāda doma, – ja bankrotēs Jēkabpils fabrika, tad drošas nākotnes vairs nav arī abām pārējām. Jāatzīst, ka pašlaik tas šķiet neizprotami, jo, paliekot tikai Jelgavas un Liepājas uzņēmumiem, būtu vieglāk pārdot saražoto cukuru. Bet kas gan pateiks, kādas ir Latvijas cukurrūpniecības zemstrāvas, jo virspusē jau nekad viss nav redzams…
