Jebkuri svētki ir cieši saistīti ar rituāliem, kas ir to būtības galvenā sastāvdaļa. Taču ir cilvēki, kuriem rituāls nepieciešams arī ikdienā, lai noskaņotu sevi jaunai dienai, idejām, darbiem.
Jebkuri svētki ir cieši saistīti ar rituāliem, kas ir to būtības galvenā sastāvdaļa. Taču ir cilvēki, kuriem rituāls nepieciešams arī ikdienā, lai noskaņotu sevi jaunai dienai, idejām, darbiem.
Iecavniece Iveta Cera rīta kafiju parasti dzer uz lievenīša, iedziļinoties dabas lielajā mistērijā. Viņa ieklausās putnu balsīs, ūdeņu šalkoņā un klusuma skaņās. Tie ir brīži, kad sevi var apzināties kā dabas daļu. Pirmssvētku nedēļā Iveta Cera un viņas kolēģe Vineta Zariņa dalījās pārdomās par dabas un cilvēku mijiedarbību, par skaistumu, ko jāmācās ieraudzīt, lai arī ikdiena kļūtu par svētkiem dvēselei.
Vienotas sirdsdarbā
Ivetas un Vinetas darbības zona atrodas starp divām realitātēm – dabu un mākslu –, jo viņas ir floristes – Latvijas Amatniecības kameras atzītas amata meistares. Tiesa, šī nodarbe viņām vairs nav galvenais iztikas pelnīšanas veids, jo Iveta strādā par mākslas un kultūras vēstures skolotāju Iecavas vidusskolā, studē Latvijas Universitātē, vada floristikas studijas bērniem un pieaugušajiem Vecumniekos, Iecavā, Dzimtmisas pamatskolā.
Vineta Zariņa ir biroja darbiniece rūpniecības uzņēmumā Ķekavā un vairāk nekā 100 gadu vecas lauku mājas īpašniece Iecavas novadā. Viņa māca floristikas pamatus baušķeniekiem dienas centrā “Ābele”.
Lai veiktu pasūtījumus, domubiedres parasti satiekas darbnīcā, kas iekārtota Iecavas muižas parka sarga namiņā. Tad interesentu pulciņš kļūst lielāks, jo meistarēm pievienojas kāds no Ivetas trim bērniem vai daudzajiem audzēkņiem. Ar mākslas darbu darināšanu no dabas materiāliem visvairāk ir aizrāvies floristes dēls Eduards – 4. klases skolnieks.
Gleznieciskie kārkli
No jebkura auga, to pakļaujot savām vajadzībām, cilvēks var izveidot “otro dabu”, kas atbilst viņa priekšstatiem par skaistumu. Floristu galvenais uzdevums ir piešķirt materiāliem jaunu mūžu. Siens, zāle, koku mizas, ko cilvēki nevērīgi samin, meistara rokās kļūst par estētiskām vērtībām. Pat visnecilāko augu novietojot līdzās mākslīgi ražotiem materiāliem – plastmasai, metālam –, tie atdzīvojas. “No pelnrušķītēm mēs radām princeses,” tā Iveta raksturo floristikas pamatprincipus.
Agra pavasara pelēcīgums ir tikai šķietams, jo vērīgam dabas pazinējam katra diena ir brīnumu pilna. Tos var ieraudzīt arī pa autobusa logu, atklāj Iveta. Reizi nedēļā ar sabiedrisko transportu viņa brauc uz Vecumniekiem vadīt floristu nodarbības. “Cik fantastiski krāšņas šajā gadalaikā ir kārklu klūgas! Reiz braucot saskaitīju gandrīz desmit nokrāsu nianses, sākot no tumšsarkanas, silti brūnganas līdz pat koši zaļai. Vēlāk kādā žurnāla fotogrāfijā ieraudzīju īstu šedevru – no krāsainām klūdziņām savītu Lieldienu groziņu, kurā ielikta viena ola. Neko citu vairāk arī nevajag. Kāds manu ideju jau bija īstenojis minimālisma stila veidojumā. Jo vienkāršāka izskatās kompozīcija, jo vairāk iztēles, domu enerģijas un darba tiek patērēts,” teic Iveta.
Krāsu spēļu prieks
Svētku izjūtu mājās var uzburt, spēlējoties ar krāsām. Pavasarim piestāv saulaini, spilgti toņi kontrastā ar gaiši zaļajiem. Šī gamma ir iecienīta Ceru ģimenē, kur jau laiciņu pirms Lieldienām tiek pirktas oranžas un salātzaļas salvetes, sveces, apgleznoti trauciņi.
Spilgtas krāsas der “iemest” arī apģērbā. Iveta dalās pieredzē: “Ja man ir nomākts garastāvoklis, ģērbjos ļoti koši. Tas ir labs, pārbaudīts līdzeklis darbaspēju palielināšanai un noskaņojuma uzlabošanai.” No attāluma vislabāk ir pamanāma dzeltenā krāsa, tādēļ to iecienījuši reklāmisti un vides mākslinieki.
Vinetai un Ivetai ir pasūtīts skatloga noformējums kādam Iecavas veikalam. Viņas to veido, dzeltenus mākslīgus ziediņus un no filca auduma izgrieztas puķītes saberot uz sizala pinuma pamatnes. Sizals ir augs, kura pielietojuma iespējas ir daudzveidīgas. No tā, piemēram, vij kuģu tauvas.
Ivetas tētis ir jūrnieks, kurš arī netieši iesaistījies floristikā, jo ik pa laikam piegādā nolietotās, izbalējušās tauvas, kas parasti tiek izmestas atkritumos. Sizala aukla Ivetai un viņas kursantēm ir īsts atradums. To atšķetinot, tiek iegūts lielisks materiāls visdažādākajās toņu niansēs.
Putni iezvana pavasari
Īsta dabas materiālu krātuve Ceru ģimenei ir malkas šķūnītis. Pirms bērza pagali liek krāsnī, tiek noskrubināta tāss. Virskārta, saplēsta sīkās sloksnītēs, ir pamatmateriāls Lieldienu vainadziņu – saules simbolu – darināšanai. Savienojumā ar citiem gaisīgiem, viegliem materiāliem, piemēram, putnu spalviņām, tāss īpašā struktūra atklājas vēl pilnīgāk. Dabas mākslas darbu veidošanai lieliski noder dažādu koku mizas, kokšķiedru plāksnītes, ko var ietonēt ar akvareļkrāsām.
Vinetu Zariņu visvairāk aizkustina neskartas dabas pieticīgais skaistums. Šī iemesla dēļ viņa veco, mantoto lauku māju, kas atrodas mežā, nemainītu pret ērtu dzīvokli Iecavas centrā. Nemitīgi atrodoties floristikas materiālu meklējumos dabā, cilvēks iegūst īpašu vērīgumu un ārkārtīgi smalku apkārtējās vides izjūtu. “Pavasari iezvana zīlīte, kad tai mainās balss tembrs. Pat vārnu ķērkšana šajā gadalaikā ir daudz maigāka,” dabas skaņās rosina iedziļināties Vineta.
Viņas meitas jau ir lielas, taču Lieldienu rituāli paliek nemainīgi. Arī šogad jaunkundzes mammai uzdevušas tradicionālo jautājumu: “Vai zaķis mums nesīs olas?” Vinetas laukos garauša krājumu meklēšana parasti izvēršas par īstām orientēšanās sacensībām plašā apkaimē.
Pārsteigumu svētki
Iveta uzskata, ka Lieldienas ir klusi un ģimeniski svētki. Tāpat domā arī viņas audzēkne Raivita Lauciņa-Veinere, Iecavas vidusskolas 5. klases audzēkne. Viņa apmeklē floristikas pulciņu un mācās klavierspēli vietējā mūzikas skolā.
Trausls zieds ar sizala šķiedrām un spalviņām apvītā, ar sienu iztapsētā podiņā ir meitenes darinātais Lieldienu pārsteigums. Raivita piemetina: “Lieldienas man saistās ar gaišām, vieglām krāsām. No rīta mani un māsu vienmēr gaida pārsteigums – krāsotas olas. Iepriekšējā vakarā es vēl nevaru iedomāties, kādas tās būs, bet pie brokastu galda ieraugu. Mēs ieslēdzam radio un klausāmies Lieldienu mūziku. Tad visi kopā ejam uz Iecavas parku. Tur arī ir pārsteigums, kas ik pavasari atkārtojas, – šūpoles.”
Svētku rituālu pastāvīgums mūsdienu cilvēkiem sniedz stabilitāti, kuras tik ļoti trūkst mainīgajā pasaulē. Viss ir kļuvis īslaicīgs – gluži kā vienreizējās lietošanas preces. Lai saglabātu iekšēju līdzsvaru, daudzi tiecas pēc iracionālā, rodot piepildījumu reliģijā vai mākslā. Savukārt citi piepeši atklāj, ka vispilnīgāko mieru, drošību un iedvesmu var sniegt daba, ja vien ir vēlme dzīvot saskaņā ar tās ritmiem.
