Par svētku svinēšanu ir runāts tik daudz, un arī šī būs jau neskaitāmā reize. Atzīšos tūliņ – man patīk Jāņu laiks.
Par svētku svinēšanu ir runāts tik daudz, un arī šī būs jau neskaitāmā reize. Atzīšos tūliņ – man patīk Jāņu laiks. Vispirms tādēļ, ka daba ir atvērusies un nepārprotami panākusies pretī cilvēkam, kā aicinādama, lai bauda tās jaukumu. Smaržas, krāsas, skaņas, formas – viss ir tik neprātīgi piesātināts, kā jau laikā, kad saule kāpusi tikai augšup. Kad rokas vij ozola vainagu, kad vīstot izsmaržo pļavu ziedi, tad jūti, ka tevi pārņem iekšējs līdzsvars. Un šie Līgo vakarā ir jaukākie brīži, kas diemžēl disonē ar pēc tam notiekošo.
Bez apreibināšanās un apdullināšanās neprotam iztikt. Domās negaist situācijas, kas nemaz nesaderas ar svētku svinēšanu. Nekas nav jāizdomā, tikai jāpārcilā atmiņā dažādi gadījumi. Kāds Jāņu bērns skurbumā bija iegāzies lielā grāvī tā, ka ārā izkļūt nespēja. Gulēja ar galvu uz leju pie paša ūdens. Labi, ka līgotāji viņu pamanīja un paglāba. Neaizmirsīšu pusaudzi, kuram pēc grādīgā smeķēšanas viss svētku vakars bija sabojāts ar nelabu dūšu. Viņš tik vien spēja izdvest – kāds kauns, kāds kauns… Šīs, protams, nav drūmākās epizodes, taču liek domāt par vienu, – kā iemācīties svinēt svētkus bez mokošām paģirām, sāpošas galvas un iekšējas nožēlas.
Pēdējos gados piedāvājumu kļūst aizvien vairāk, un svarīgākais, ka var izvēlēties, kur līgot. Vai savā pagastā, vai Bauskā, vai ārpus rajona. Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā Jāņu svinēšana šogad notiks katra novada sētā. Raimonda Paula Ziņģu festivāls izskanēs Krāslavā. Plašs Līgo sarīkojums iecerēts Mežotnē. Katrs pēc savas patikšanas aizvadīs gada īsāko nakti un skumji secinās – Jāņi jau pagājuši. Jā, gads sadalās starp abiem saulgriežiem.
Jāņu kroņi istabās, pirtīs un klētiņās glabāsies līdz nākamā gada 23. jūnijam, kad tos iemetīs ugunskurā un izkūpinās gaisā. Izbalēdami un apputēdami brīžam tie uzvēdīs vasaras smaržu un smeldzīgi atgādinās, cik viss ir ātri skrejošs un gaistošs. Kā atgādinājums par laiku un telpu, par niecību un mūžību. Saulgrieži it kā pietuvina bezgalībai un tūdaļ atgriež īstenībā. Tik pretrunīgi un patiesi, cik vien cilvēks spēj apjaust. Varbūt šī atskārta iedzeļ un samulsina katru Jāņa bērnu un katrs savādāk tad meklē aizmiršanos. Vienugad pēc sasveicināšanās ar saullēktu, kad gaismas starojums jau bija apmirdzējis rasoto labības lauku, kopā ar izturīgākajiem līgotājiem kaila ieslīdēju upes dzelmē. Metām lokus vēsajā ūdenī. Tas bija tik nevainīgi skaisti. Ceru, ka šīs vasaras Līgo naktī spēsit sajust sevi kā dabas daļu…
