Ceļosim! Brāļi Cīruļi no Pāces iekaro Kazbeka virsotni.
Jānis Cīrulis no Gailīšu pagasta Pāces ceļo bieži. Puisis atzīst, ka ārzemes viņu vilina, lai redzētu citu valstu skaisto dabu, nevis apskatītu tūristiem pielāgotās pilsētas. Jānis septembra sākumā atgriezās no Gruzijas, kur kopā ar brāli Arni nedēļu pavadīja, kāpjot Kazbeka kalnā.
Nopietni fiziskie treniņi
Jānis ceļot cenšas katrā atvaļinājumā. Jau oktobrī kopā ar draudzeni Kristīni plānojot braukt uz Alpiem. Daba Jāni uzrunājot, tā viņam sniedzot labsajūtu, mieru un arī asākas izjūtas. Eiropas valstu pilsētas vide puisi nevilina, viņš teic: «Katrā ceļojumā pilsētā pavadu labi ja vienu dienu un tad pēc iespējas ātrāk mūku prom no cilvēku pūļiem, lielajām ēkām un pārpildītajām ielām.»
Viņš uz Gruziju augusta beigās devās kopā ar brāli Arni. Ceļojuma plāns un maršruts bijis skaidrs jau vairākas nedēļas iepriekš – brāļi kāps 5047 metrus augstajā Kazbeka kalna virsotnē.
Gruzija Arnim nav sveša. Viņš tur dzīvojis, strādājis un pirms trim gadiem Kazbeka kalnā jau bijis. Arnis uzkāpis arīdzan 5642 metrus augstajā Elbrusa kalnā. Tieši Arnis bija tas, kurš mudināja Jāni iekarot Gruzijas kalnus. «Brālis piedāvāja. Ilgi nedomāju un piekritu. Viņš daudz man stāstīja par pirmo reizi, kad kāpa Kazbekā, dalījās emocijās un sajūtās. Zināju, ka reiz gribu piedzīvot to pašu, un te pavērās iespēja. Starp citu, Arnis nosapņoja, ka viņš kāpj tajā pašā kalnā otrreiz. Tā, viņaprāt, bija zīme, ka tas ir jāizdara atkal. Saplānojām ceļojumu un sākām gatavoties,» stāsta Jānis.
Divus mēnešus trīs reizes nedēļā Jānis skrēja krosu, bet divas reizes nedēļā nodarbojās ar dažādiem spēka vingrinājumiem. «Neizlaidu nevienu treniņu. Ir nopietni jāgatavojas. Tas nav tā – izdomāju, ka kāpšu kalnā, iesēdīšos lidmašīnā, aizbraukšu līdz kalnam un uzkāpšu tajā. Viss ir jāizplāno līdz pēdējam. Tai skaitā jābūt gatavam fiziski,» pārliecināti nosaka Jānis.
Neviena nekontrolēti
Jāņa un Arņa mugursomas svars sasniedzis teju 30 kilogramus. Līdzi nācās nest guļampiederumus, telti, ēdienu, drēbes un aprīkojumu.
Pirmā kalna bāzes stacija atrodas 2800 metrus virs jūras līmeņa. Tur brāļi pārnakšņoja, lai ceļojuma otrajā dienā dotos uz otrās bāzes vietu «Black Crosscamp» 3800 metru augstumā. Tur tiek vaicāts, vai ceļotāji kāps tālāk kalnā. Ja atbilde ir apstiprinoša, tiek nokopēta pase, ievākti dati par ceļotājiem. Vaicā arī, no kuras valsts viņi atbraukuši. Kad dati nodoti, tālāka kontrole netiek veikta. Viss ir pašu ceļotāju rokās. «Neviens nekontrolē tevi vai nestaigā pakaļ. Kad kalnā kāpēji atgriežas no kalna, viņi tiek reģistrēti apliecinājumam par veiksmīgu ceļojumu,» skaidro Jānis.
«Black Crosscamp» brāļi pavadīja divas dienas, kuru laikā notikusi pielāgošanās. «Aklimatizācija ir svarīgākā ceļojuma daļa, kad ķermenis pierod pie kalnu retinātā gaisa. Kalnos enerģijas patēriņš ir iespaidīgs un aizelsties var jau pēc 20 noietiem metriem,» atklāj Jānis.
Brāļi Cīruļi aklimatizācijas pārgājienos dienā veica aptuveni 500 – 700 augstuma metrus, tad devās atpakaļ uz bāzi, lai nākamajā dienā atkal atsāktu ceļu no bāzes vietas, bet jau veicot lielāku attālumu.
Ierasti Jānis un Arnis aklimatizācijas pārgājienos devās septiņos no rīta, lai ap pieciem vai sešiem vakarā atgrieztos bāzē. Ieskaitot divu dienu aklimatizācijas pārgājienus, brāļi kalna virsotni no Stepansmindes ciemata kalna pakājē sasniedza piecu dienu laikā, bet no bāzes stacijas 3800 metru augstumā Jānis un Arnis piektajā dienā virsotnē nonāca piecu stundu laikā. «Izjūtas bija vienreizējas. Mežonīgs, neizmērojams plašums visapkārt un es tam visam pa vidu! Skaisti. Ilgi gan virsotnē neuzkavējāmies, jo pūta spēcīgs vējš un māca bažas par nelabvēlīgu laikapstākļu tuvošanos,» stāsta Jānis.
Lec pāri plaisām
Ceļš uz virsotni nebija viegls. Brāļi cīnījušies ne tikai ar retināto gaisu un fizisko slodzi, bet arī laikapstākļiem un apkārtējo vidi. Brīžiem pūtis brāzmains vējš un putinājis sniegs. Brāļus saistīja 15 metrus nostiepta virve. Ja viens no ceļotājiem pakrīt, otram jāmetas gar zemi un ar ledus cirtni jācērt ledājā. «Kalnu ledāju šķērsojām bieži. Ja nebija iespējams apiet ledāja plaisas, nācās lēkt pāri. To darot, neliels satraukums zemapziņā iezagās, apzinoties, ka plaisas ir dziļas un apakšu tām saskatīt nevar. Dažas plaisas bija aizputinātas, grūti pamanāmas,» piedzīvoto apraksta Jānis.
Abiem kalnā kāpējiem ceļš ritēja raiti. Latviešiem paveicās ar laikapstākļiem. Ja naktī debesis ir skaidras, tad prognozējams skaidrs un labvēlīgs laiks gājienam. Bija arī grupas, kas, naktī izejot skaidrā laikā, virsotni nespēja sasniegt, jo, strauji pasliktinoties laikapstākļiem, nācās atgriezties, nesasniedzot virsotni.
Kalnos veicamo attālumu rēķina stundās, nevis kilometros. «Vidēji dienā nogājām septiņas stundas. Kalna virsotni pēdējā dienā sasniedzām nepilnu piecu stundu laikā, lejā kāpām aptuveni trīs. Tas ir labs, ātrs temps, ja ņem vērā, ka kalna slīpums atsevišķās vietās var sasniegt 50 – 60 grādus,» stāsta Jānis. Puiši dzīvoja teltīs, un naktīs temperatūra noslīdējusi zem nulles.
Arī ēdienreizes bija izplānotas. No rīta brāļi ēda spēka putras, cepumus un dzēra siltu tēju. Pusdienas puiši neēda – esot ceļā, Jānis un Arnis iestiprinājās ar enerģijas batoniņiem un ko graužamu – kaltētiem augļiem vai riekstiņiem. Vakariņās nācās likt lietā mazu gāzes plītiņu, uz kuras katliņā puiši vārīja griķus, rīsus vai makaronus ar konserviem un žāvētām desām.
