Latvija izdzertā alkohola vērtējumā Eiropā ir otrajā vietā. Latviju pārspēj Luksemburga. Ja alkoholisko dzērienu lietošana ir tikai laba, patīkama, neatmetama tradīcija un paradums, jābeidz tukšu runāt un rakstīt par to kaitīgumu.
No alkoholiķiem cieš sabiedrība un valsts
Par dzērumā pastrādātiem noziegumiem, par postu, kas rodas veselībai, audzināšanai un saimnieciskai dzīvei no alkohola lietošanas, ir jāzina patiesība Tās noklusēšana vienmēr un visur ir meli. Jāzina katram, ka alkohols, tāpat kā heroīns, marihuāna un opijs, ir visklasiskākā narkotika, jo iedarbojas uz nervu sistēmu un maina dabiskās darbības iespējas.
No alkohola lietošanas mazāk cieš pats dzērājs, bet desmitkārt vairāk tuvinieki, apkārtējie cilvēki, valsts un visa sabiedrība. 80 procenti noziegumu veikti reibumā. Dzērājs kļūst invalīds, kuru pat citi dzērāji atstumj. Nevajadzīgi jānoslogo pašvaldība, policija, tiesu sistēma, medicīnas iestādes un sociālais dienests.
Aizsedzamies ar to, ka dzeršanas rituāli ir neaizskarami, jo tie ir visur, un izgudrojam melus, ka iespējams dzert ar mēru. Noziedzīgi! To darām tikai tamdēļ, ka pašiem patīk dzert un trūkst dūšas atmest iesakņojušos rituālus. Viscītīgāk dzeršanu aizstāv alkohola ražotāji un tirgotāji ar skaistām, uzbāzīgām reklāmām. Vienlaikus visām pudelēm necili pievieno dzeršanai nekaitīgu norādi «Alkoholam ir nelabvēlīga ietekme». Kāda ietekme, uz ko tā jāattiecina, to nesaka. Reibinošos dzērienus pirkt netraucē ne naudas trūkums, ne dēlēna teiktais, tēvam pie rokas turoties: «Tēt, tu solīji šoreiz nepirkt šņabi!»
Rādīt priekšzīmi
Reklāmdevēji, ražotāji un pārdevēji visu atbildību par alkohola radīto postu noveļ uz pircēja apziņu, kuras viņam diemžēl vairs nav. Varbūt, ka runāsim arī par cilvēktiesībām… dzert vai nedzert!? Ja reklāmdevēji tiešām brīdinātu dzērāju, pircēju, tad pateiktu, ka alkohols nešķīdina muskuļus un kaulus, bet smadzenes gan. Dzērājam mēru nenosaka rūpīga laborante, kura bīstamas vielas apzinīgi dozē. Cik miljonu pasaulē ir dzērāju, tik mēru, jo neesošo dzeršanas mēru iedomājas katrs pats, un tad nodzeršanās tautām un cilvēkiem izplatās kā ugunsgrēks.
Nevainosim dzeršanas nelaimē tikai dzērājus. Izglītības likumā ir skaidra norāde, ka izglītība ir audzināšana. Izlemt, ko tur iekļaut, ir Izglītības un zinātnes ministrijas pienākums. Tieksme uz narkotikām neiedzimst. Nejauciet to ar katram cilvēkam, arī nedzērājam, dzīvības saglabāšanai piemītošo fizioloģisko baudu mehānismu! «Lai nedzeršanā bērniem un sabiedrībai priekšzīmi rāda tie cilvēki, uz kuriem sabiedrība raugās.» (K. Ulmanis)
