Sauliešu mājām Gailīšu pagastā, netālu no robežas ar Lietuvu, nemaz nevar pabraukt garām. Gluži kā signālugunis spilgti sarkanās dālijas brīdina, ka rudens ienācis dārzā, sētā un laukā.
Sauliešu mājām Gailīšu pagastā, netālu no robežas ar Lietuvu, nemaz nevar pabraukt garām. Gluži kā signālugunis spilgti sarkanās dālijas brīdina, ka rudens ienācis dārzā, sētā un laukā.
Deviņi gadi un deviņas dienas
Šeit dzīvo Elena un Jons Brazauski. Viņi abi saviem vecākiem bijuši vienīgie bērni turklāt ar deviņu gadu un deviņu dienu starpību dzimuši vienā mēnesī – februārī. «Esam lietuvieši, bet pase katram citādāka. Elena ir Latvijas pilsone, bet man ir Lietuvas pilsonība, citādi es nevarētu atgūt savu vecāku zemes īpašumu kaimiņvalstī. Tepat aiz Kamardes pilskalna ir tā mūsu dzimtene, Soločos kapos guļ tuvākie radiņi,» stāstīja Jons.
Latvijā abi esot ienākuši 1953. gadā. Jons atzina, ka kopā ar Elenu nodzīvojuši krietnu mūžu un, ja Dieviņš ļaušot, 2001. gadā varēšot svinēt zelta kāzas. Strādāts Jēkabpils rajonā, līdz nonākts Gailīšu pagastā. 1938. gadā celtās Sauliešu mājas nopirkuši pirms 20 gadiem. Vēl šīs vasaras sākumā koka ārsienas bijušas tumši brūnas, bet tagad ēka pārkrāsota koši dzeltena.
Pārdod teļu un nopērk fotoaparātu
Elena savulaik strādājusi par lopkopēju un neslēpj, ka smagais darbs sabeidzis veselību. «Neko vairs nevaru ne celt, ne nest, viss smagākais darāmais paliek vīram,» viņa stāstīja, rādot mezglos savilktos pirkstus. Vienīgi puķes, to kopšana ir Elenas vaļasprieks. Lai iemūžinātu krāšņumu, ko sniedz vairāk nekā 100 tulpju šķirņu, 60 šķirņu liliju, flokši, rozes un dālijas, saimniece «upurējusi» teļu. Pārdevusi lopiņu un nopirkusi fotoaparātu. Albumi pilni ar fotogrāfijām, kuras rāda, cik Sauliešu mājas skaistas visos gadalaikos. Dienā, kad «Bauskas Dzīve» apmeklēja Brazausku ģimeni, mauriņš bija gludi nopļauts un plašās puķu dobes tīri izravētas.
Jonam nākamziem paliks 77 gadi. Viņš prot visu, kas pie mājas un laukā darāms, jo savulaik bijis plaša profila mehanizators. Akmeņus no purva vilcis un vienu pelēku skaistuli nolicis arī savā sētsvidū. Šoruden gandrīz nav varējuši norakt kartupeļus, jo pēc lietavām ūdens stāvējis vagās. Jons otrpus ceļam ieracis zemē mucu un ar sūkni divos piegājienos nosusinājis lauku. Raža neesot peļama, tomēr tupeņi jau jāpārlasa, jo sākot bojāties, viņš stāstīja.
Ābelīte iesējas pati
Brazausku ģimene savā aizbildnībā ņēmusi meitas trīs dēlus. Dagnis un Jānis jau lieli, bet Sandis vēl jāvada uz Uzvaras vidusskolu. Turp vectētiņš devies arī 1. septembrī. Vecmāmiņa stāstīja, ka Sandis uz darbiem esot nasks, toties uz mācībām – mudināms. Zēns veikli runā lietuviski, šo valodu iemācījies, televizorā kaimiņvalsts raidījumus skatoties.
Plūmju šogad daudz, bet ābelītes ap Sauliešiem šoruden tukšas. Tikai tā viena, kas aug tieši pie saimnieces koptās puķu dobes, ir augļu pilna. Pirms daudziem gadiem kociņš pats iesējies no sēkliņas un tagad dod gardus, sulīgus rudens ābolus. Arī negaidītajiem ciemiņiem no «Bauskas Dzīves» tika pa ābolu nastiņai kā ciemkukulis no skaistās un viesmīlīgās sētas saimniekiem Lietuvas pierobežā.
Fakti
Ceļojumā apkārt rajonam «Bauskas Dzīve» pieturēja Gailīšu pagastā, pie robežas ar Lietuvu.
