Mēdz sacīt, ka dzīve ir teātris, vienīgi bez mēģinājumiem. Viss notiek uzreiz un tagad. Arī manis piedzīvotais sākotnēji bija kā neliela drāma ar labām beigām.
Gandrīz kā Parīzē
Novadniekam aktierim Uldim Dumpim nav pat jāuznāk uz skatuves, jāparādās TV3 «UgunsGrēkā» vai žurnāla «Ievas Stāsti» lappusēs. Pasmaidu, dzirdot reklāmu ar viņa apjukušā balsī sacīto: «Kur vispār paliek lietas?» Kopš man vairs nav 16 gadu, līdzīgs jautājums kļūst arvien aktuālāks.
Ar draudzenēm mēdzam kopā iet uz izrādēm. Biežāk tas ir kopš jaunības iecienītais Latvijas Nacionālais teātris. Lai mājupceļš nav jāmēro naktī, esam iecienījušas dienas izrādes. Pirms tām kā rituāls ir nesteidzīga kafijas baudīšana.
Man iepaticies pa ceļam uz Latvijas Nacionālo teātri ieiet puspagrabiņā «Cadets de Gascogne» pie Jēkaba kazarmām iepretī Bastejkalnam. Šajā franču maiznīcā sarunāju tikties ar draudzeni, kura uz centru brauc no Ķengaraga. Un kas notiek? Kamēr gremdēju lūpu kafijai uzputotajā pienā, kožot pa gabaliņam svaigi cepta kruasāna, draudzene vienā mierā aiziet man garām uz «Boulangerie Bonjour» Jēkaba ielā, kas savukārt it viņas iecienītā vieta netālu no tā paša teātra. Kad, cēlā vientulībā padzērušas kafiju katra savā vietā, sazvanījāmies, piktums gaisa smejoties – ne jau velti Rīgu dēvē par mazo Parīzi – vecpilsētā jau ir vairākas franču kafejnīcas.
Kājas maksā
Pēc kādas izrādes noskatīšanās labā omā kāpām lejā no otrā balkona, kur ir pensionārēm pieejamākās biļešu cenas. Turklāt – esam pārbaudījušas – ja uz deguna ir labas brilles, arī lieliska redzamība, jo nav kā parterī jālavierē skats starp priekšā sēdētāju pakaušiem.
Arvien izpētām repertuāru un turpat teātra kasē nopērkam biļetes nākamajiem apmeklējumiem. Taču pavisam nesen tas izvērtās ne visai patīkamā piedzīvojumā.
Mazajā somiņā ielikusi maku, atstāju teātri, un kopā ar draudzeni pļāpādamas gājām cauri Vecrīgai. Bija pagājusi aptuveni pusstunda, kad atģidos – somiņa padusē, bet pie rokas nav maisiņa ar kurpēm un dažiem pirms teātra veiktiem pirkumiem. Kamēr pusteciņus tiku līdz teātrim, mugura bija slapja un sirds vai kāpa pa muti laukā. Atcerējos teicienu «Ja galva nestrādā, kājas par to maksā».
Teātra vestibila durvis vēru bez jebkādām cerībām atgūt aizmirsto. Taču maisiņš mani gaidīja turpat, kur nolikts – uz krēsla līdzās kasei. Vestibila dežurants laipni smaidīja, sakot, ka ne es vienīgā, kam tā gadoties.
