Nedēļas nogalē nācās uzklausīt mūsu rajona uzņēmēja sūkstīšanos par darbaroku trūkumu. Inovatīvu ideju bagāts, plānojis palielināt ražošanas apjomu, taču, meklējot strādājošos, viss apstājies strupceļā.
Nedēļas nogalē nācās uzklausīt mūsu rajona uzņēmēja sūkstīšanos par darbaroku trūkumu. Inovatīvu ideju bagāts, plānojis palielināt ražošanas apjomu, taču, meklējot strādājošos, viss apstājies strupceļā. Daudzi bijušie strādnieki izvēlējušies par labu darbam ārvalstīs. Uzņēmējs norāda, ka varētu jau darbiniekam maksāt 400 vai 500 latu lielu algu, taču tādā gadījumā, ja arī valsts politika atbalstītu mazo uzņēmējdarbību. Kamēr tā nemainīsies, ar paša spēkiem ir visai ierobežotas izredzes situāciju uzlabot.
Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas vērtējumu apmēram 50 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, t. i., gandrīz 5% no ekonomiski aktīvo skaita, patlaban strādā Eiropā, bet patiesais skaitlis varētu būt lielāks. Tikpat daudz tuvākajā laikā vēl varētu izbraukt, secinājuši makroekonomikas pētnieki. Pēc Valsts nodarbinātības aģentūras sniegtās informācijas var spriest, ka bezdarbs valstī samazinās, taču tas notiek nevis tāpēc, ka pieaug nodarbinātība, bet tādēļ, ka uz ārzemēm aizplūst darbaspēks.
Manuprāt, situācija tiešām kļūst kritiska, jo cilvēki aizbrauc gan materiālo, gan psiholoģisko iemeslu dēļ, arī tādēļ, ka nevar Latvijā atrast savu “es”. Mūsdienu jaunatnei vajag visu tagad un tūlīt. Tā kā šeit to nevar dabūt, viņi brauc uz Īriju un Angliju. Ministru prezidents Aigars Kalvītis gan kādā intervijā norādījis – lai jaunieši brauc. Viņš pats arī gadu Īrijā slaucis govis. Lai izmēģinot laimi svešumā un iekožot sūrajā maizē.
Pagājušajā nedēļā noslēdzās plašsaziņas līdzekļos plaši reklamētā Nacionālā attīstības plāna (NAP) sabiedriskā apspriešana. NAP minēts, ka Latvijā svarīgākie ir cilvēkresursi un viņu zināšanas un lielo Eiropas naudu nodomāts ieguldīt to attīstībā. Taču nav īsti saprotams, kas ar to domāts un kā to realizēs. Neskaidri valsts pūliņi, lai pārliecinātu cilvēkus nedoties prom, un diez vai visai drīz varētu gaidīt kādas nozīmīgas pārmaiņas.
Saistībā ar valsts politisko iekārtu nākas domāt, ka diez vai šis plāns ievērojami atšķirsies no citiem jau agrāk apstiprinātajiem plāniem un programmām. Mainās valdības un arī lēmumi, katrreiz iezīmējas jaunas prioritātes. Politisko lēmumu pēctecība mūsu platuma grādos nav raksturīga. Varbūt šis plāns drīzāk uztverams kā vienas partijas administratīvo resursu izmantošana priekšvēlēšanu kampaņā? Gribētos ticēt, ka tas neatbilst patiesībai.
