Kuplā radinieku un draugu pulkā vakar, 16. aprīlī, Vecumnieku novada Vallē svinēja mātes, vecmāmiņas un vecvecmāmiņas Mirdzas Kaupmanes apaļo jubileju. Gaviļniecei gadu gaitā ģimene augusi plašumā – divas māsas un brālis, dēls un meita, četri mazbērni un pieci mazmazbērni – divi puikas un trīs meitenes. Jaunākajam mazmazbērnam Raulam ir četri mēneši.
Vīrieši pazūd karā
Bērnība un jaunība gan nav pagājusi rožaini. 1934. gadā Mirdza piedzimusi zemnieku ģimenē Birzgalē kā trešais bērns. Drīz nācies mājas pamest – 1938. gadā, ceļot Ķeguma elektrostaciju, dzimtas īpašumu applūdināja. Nopirkuši citu saimniecību Birzgales pagastā, netālu no Valles robežas. Ģimenes galva 1940. gadā saslimis un nodzīvojis vairs tikai gadu. Māte iznomājusi zemi rentniekiem, kas maksājuši ar graudiem.
Otrajā pasaules karā divas nedēļas pirms padomju armijas ienākšanas brāli Jāni vācieši iesaukuši pretgaisa aizsardzības spēkos. Kaut viņam bija tikai 16 gadu, izvēles nebija. Pēc diviem mēnešiem atnākusi ziņa, ka brālis pazudis bez vēsts. Pēc tam izrādījās – palicis Vācijā, bet mājās tā arī vairs nepārradās. Karošana neko labu cilvēkiem nedod, pārliecināta Mirdza.
Pēc kara saimniecībā dzīvojusi māte ar trim meitām. «1949. gadā mums gandrīz nekas nebija palicis. Milicis pēdējo govi aizveda, jo nevarējām izpildīt normas, ko valdība prasīja,» atceras kundze. Ģimene bijusi tik nabadzīga, ka represijas to neskāra.
Bažas par Ukrainu
Pieredzējušas juku laikus, tagad ar māsu Ausmu uztraucas, klausoties vēstis par notikumiem Ukrainā. «Melo visi!» tā par televīzijas un preses ziņām teic māsas. Eiropas Savienības pārstāvji esot «uzkurinājuši» situāciju valstī. Savukārt krievu Ukrainā ir daudz, tāpēc valstij būšot grūti. Viņas uztrauc, ka arī Latvijā krievu tautības iedzīvotāju kļūstot aizvien vairāk.
Padomju laikos pagājušā gadsimta otrajā pusē dzīve kļuva labāka. Mirdza apprecējusies, piedzimuši bērni. Viņa strādāja govju fermā. Tad likvidēta tuvējā skola, un bērniem līdz izglītības iestādei bija tāls ceļš mērojams. Māsa aicinājusi pārcelties uz Valli, kur bija gan skola, gan darbs jaunuzceltā cūku fermā.
Medaļu nedod, tepiķi gan
«Mūs veda ekskursijās, varējām doties uz sanatoriju. Tagad par pensiju to nevar atļauties,» atminas jubilāre. Kā sociālistiskā darba pirmrindniecei viņai rosinājuši piešķirt pat medaļu, bet tad atcerējušies, ka brālis dzīvo Rietumvācijā. Toties iedevuši skaistu tepiķi.
Vecumdienās visi ģimenes pārstāvji turpina aktīvu dzīvesveidu. Brālis Vācijā brauc ar riteni, peld, spēlē galda tenisu. Mirdza un māsa Ausma dārziņā audzē kartupeļus, gurķus, sīpolus, ķiplokus. Uz palodzes jau zaļo tomātu dēsti. Turpat Vallē mīt jaunākā māsa Vija.
Jubilārei vienmēr ir bijis prieks strādāt. «Galvenais, lai veselība turas,» secina Mirdza.
