Kāds dusmu uzplūdā sit sievu un bērnus. Sociālā spriedze aug, inflācija dzen izmisumā.
Kāds dusmu uzplūdā sit sievu un bērnus. Sociālā spriedze aug, inflācija dzen izmisumā. Kad par to klausos ziņās, emocijas uzplaiksnī ar vulkāniskās lavas mutuļa spēku. Gribas izvadīt šos karstuma viļņus no sevis, lai pasargātos no agresijas.
Vai ir kāds drosmīgāks gājiens pret šo iedzīvošanās rotaļu, kurā augstākās amatpersonas pilda vilka lomu? Kā mums, apstulbušajām avīm, pievilkt arvien vairāk jau tā cieši savilkto jostu? Gribētos sev iekniebt, lai pārliecinātos, ka tas ir tikai nelāgs sapnis. Saņemot ikmēneša maksājumu kvītis, nolaižas rokas. Kā lai to samēro ar ienākumiem un vēl kaut kas paliek pāri?
Dzirdēju, ka pat piemājas dārziņos uzcelto siltumnīcu īpašniekiem tikšot piemērots kāds nodoklis. Lai nepaliek pārāk bagāti…Varbūt varētu norēķināties graudā, iesniedzot iekasētājiem groziņu ar lietainā vasarā miltrasas skartiem tomāteļiem. Pat daba dumpojas neiejūtības un bezjēdzības kontekstā.
Esmu iecienījusi televīzijas raidījumu “Tautas balss”, kurā nesen dzirdēju satriecošu ziņu – vienas pussabrukušas tualetes nojaukšanai Jūrmalā nepieciešami 20 tūkstoš latu. Kur nu vēl tālāk…
