Ir tāds mīlīgs, gadsimtu sens šlāgeris «Es zinu, ka kādreiz man dārziņš būs…». Tad, lūk, ejot pa Uzvaras ielu Bauskā un apstājoties mazliet pirms Bauskas novada bērnu un jaunatnes sporta skolas administrācijas ēkas, zālienā ieraugu šlāgera neticamu ilustrāciju.
Ap tēlnieces Artas Dumpes nelielo granīta statuju mīlošie tautieši ir uzrušinājuši sentēvu puķu dārziņa apli. Droši vien gatavojas iestādīt ziedus. Labs nodoms, bet «pilnīgi garām», lietojot mūsu laikmeta terminoloģiju. Cik atceros, šajā zālienā netālu no skulptūriņas, iepriekš bija novietota puķu kaste. Tā izskatījās lieliski, bet ap Artas Dumpes tēlniecības mazo formu objektu nekāds lauku omīšu puķu dārza aplis gan neiederas.
Droši vien mums nav pieredzes un arī vēlēšanās noskaidrot, kā pilsētvidē izturēties pret tēlniecību. Tikai divi mākslas vērti objekti Bauskā ir – jau minētais Artas Dumpes darbs un Ģirta Burvja veidotais Plūdoņa piemineklis. Pēdējo ietver arī ziedu stādījumi, bet tie nav veidoti kā, piedodiet, naivs minidārziņš. Tad jau varētu tādu iekārtot ap mākslinieka Padega skulpturālo tēlu pie Vērmanes dārza Rīgā, jo vieta atļauj. Cik nu tā darba uzrušināt zemi…
Civilizētajā Eiropā tēlniecības klasiķu darbus nemēdz izskaistināt ar naiviem puķu dārziņu apļiem. Skulptūra ir māksla, kas nav speciāli jāizdaiļo. Tēlniece Arta Dumpe ir tāds pats 20. gadsimta Latvijas mākslas zīmols kā viņas laikabiedri Indulis Folkmanis, Aivars Gulbis, Valentīna Zeile, Igors Vasiļjevs un vēl citi. Nezinu, kā Dumpes skulptūra nokļuva Bauskā, bet man gribētos vairāk cieņas pret mākslas darbu, to vismaz notīrot no apsūbējuma.
