Vecsaulieši Anita un Jānis Zabeļski ap savu mājvietu radījuši patīkamu auru gan paši sev un apkārtējiem, gan arī dzīvajām radībām.
Vecsaulieši Anita un Jānis Zabeļski ap savu mājvietu radījuši patīkamu auru gan paši sev un apkārtējiem, gan arī dzīvajām radībām. Mājas saimnieki nodēvējuši par “Melodijām”. Anitai tīkamāki nosaukumi bijuši – “Madaras” vai “Kastaņi”, taču šie vārdi jau izmantoti pagasta mājvārdos, tādēļ bija jādomā cits. Tā nu vienojušies par “Melodijām”. Ieejot pagalmā, soļus pavada neaizmirstama spārnoto dziedoņu vīterošana un ūdens čalošana. Dārzs šķiet ietinies smaragdzaļā, samtainā zāles seģenē.
Aizpilda tukšumu
Anita stāsta, ka šopavasar dārzs piedzīvojis radikālas pārmaiņas. Centrālajā daļā augušais skujenis jau bija novecojis, un tā nepievilcīgais izskats saimniekus vedinājis uz domām, ka kaut kas ir jāmaina. Visbeidzot nolēmuši no tā atbrīvoties, taču šajā vietā pie skaista mauriņa nevarēja tikt, jo zāle nav gribējusi augt. Bija jādomā, kā balto plankumu aizpildīt. Anitai jau izsenis bijis sapnis par nelielu ūdenstilpni dārzā, taču līdz šim tai nebija piemērotas vietas. Šogad ieceri izdevies īstenot. Daiļdārznieki talkā nav aicināti, pašu spēkiem Anita un Jānis kā mācēdami krāvuši akmeņus, lai aizpildītu tukšumu. Tādējādi tapis neliels akmensdārzs, kura pakājē dus pavisam mazs dīķītis, un Jānim jau padomā tur ielaist karūsas.
Laukakmeņus veduši no malu malām. Mazie olīši nākuši no Jūrkalnes. Anita atklāj, ka akmeņi ir viņas vājība. Saimniece noskata kādu tīkamāku, kuru var pastiept, un gādā uz mājām. “Akmeņi – tas ir kaut kas noslēpumains. Tā varenība, mūžība un doma, ka tas bijis pirms un paliks arī pēc manis,” saka Anita.
Savalda vējus
Kad pirms 19 gadiem ģimene šeit ievākusies, visapkārt pleties klajš lauks. Nav bijis, kur patverties no ziemeļu un rietumu vējiem. Anita stāsta, kad tie valdījuši, negribējies pat iet laukā un pie mājas uzturēties. Tāpēc nācies domāt par to savaldīšanu. Dzīvžogam stādītas liepas, kaukāza plūmītes. Lauka malā dēstīti dažādi lapotņi. Tur vietu raduši gan bērzi un ozoli, gan kastaņas, pīlādži un kļavas. Pie mājas grezni kuplo sudrabegle, kurai vētrā nolauzta galotne, taču iznīkusi tā nav. Arī bez galotnes tā zaļo tālāk. Pie pašas mājas izpleties jasmīnkrūms, kura spēcīgais aromāts virmo visā dārzā.
No sakņu dārza pie mājas saimnieki ir atteikušies, tas iekārtots pāri ceļam. Izvēloties augus, saimnieki tos piemērojuši dārziņa lielumam. Zālienā aug gan ogu krūmi, gan augļkociņi. Anita sūrojas, ka bargā ziema nav saudzējusi daudzas ziemcietes.
“Tāpēc šogad atkal būs jāpapildina puķu krājumi. Sirdij jau kārojas lielu dažādību un kaut ko jaunu, neredzētu. Gribas, lai dārzs ir skaists un tajā nepārtraukti kaut kas ziedētu. Augus lūkoju dažādās izstādēs, arī botāniskajā dārzā. Pa kādam iesējas paši. Šogad, piemēram, sev vietu atradis deviņvīruspēks, kurš savu dzelteno sveci graciozi ceļ pretī saulei. Taču jaunas lietas var noskatīt arī kaimiņa dārzā, un ar mainīšanos iespējams iegūt lielāku daudzveidību. Turklāt jāatceras visu pielāgot. Jāzina to augstums, krāsas, ziedēšanas laiks. Citādi var izveidoties liels raibums, un galu galā tāda biezputra vien sanāk,” stāsta Anita. Pavasaros un rudeņos notiek lielā pārstādīšana. Tad saimniece nēsā stādus, labāko vietu katram meklēdama.
Kas vēl taps?
Anitai tīk viss, kas ir iestādīts un izveidots. Taču viņa piemetina, ka visa pamatā ir nemitīgs darbs. Saimniece piekrīt, ka pagalms ir sava veidotāja spogulis. “Protams, esot cilvēki, kas puķēs, zaļumos un to kopšanā nesaskata nekādu jaukumu. Viņiem labākajā gadījumā pietiek ar zālīti un kādu augļu kociņu. Taču tas jau nenozīmē, ka šie cilvēki būtu sliktāki. Taču ir tādi, kam dārza veidošana iet pie sirds, un es esmu viena no tiem,” teic Anita.
Sākumā arī Jānis nav sapratis, ko sieva var ņemties ar puķēm un augiem. Viņš nosacījis, ka jāstāda tas, kas nes naudu. Taču nu arī viņš piekrīt, ka radīta acīm un garam baudāma daile. Ko ģimene vēl paredzējusi izveidot? Kas to lai zina, kas te vēl taps, – smaida Anita. Vēlētos jau vēl šo un to. Jānis iecerējis gan lapenīti, gan pirtiņu uzsliet. Arī mājvārda zīmei ir atrasta jauna vieta – virs vārtiņiem. Taču visam nepieciešami līdzekļi, tāpēc pagaidām vēl šie darbiņi paliks kā mazs sapnis. Saimnieki cer, ka pamazām to spēs piepildīt.
