Saņemt dāvanu – kādu nieciņu, mīļu skatienu vai arī ko lielu un vērtīgu – vienmēr ir patīkami.
Saņemt dāvanu – kādu nieciņu, mīļu skatienu vai arī ko lielu un vērtīgu – vienmēr ir patīkami. Taču dažbrīd ir vēl jaukākas un saulainākas tās emocijas, kas raisās, apdāvinot, sagādājot prieku citiem. Tāpēc uzskatu, ka pasniegt dāvanas, īpaši, ja tās godam pelnītas, ir laba un atbalstāma lieta. Šādas pārdomas raisījās, lasot pirmdienas publikāciju par pašvaldību darbinieku paredzētajiem braucieniem uz ārzemēm. Motivēt jauniem, augstākiem darba sasniegumiem, vienlaikus sagādājot jauku dāvanu par padarīto – kāpēc lai netiktu īstenota arī šāda pateicības forma?! Pārskatot publicēto ekskursijas dalībnieku sarakstu, droši varu apgalvot, ka vairāki no minētajiem ir patiešām labi sava amata darītāji, atsaucīgi, centīgi. Man nudien nav žēl, ar saviem nodokļiem samaksājot, pasniegt dāvanā ceļojumu ne plānotājai Ingai, ne šoferim Jānim, ne arī virknei citu, labu darbinieku.
Man prieks, ka viņiem tiks prieks. Tikai nepatīk, ka mani kārtējo reizi uzskata par muļķi. Cik gadu jau šie tūrisma, atpūtas ceļojumi tiek dēvēti par pieredzes apmaiņas braucieniem?! Kāpēc cilvēki jāuzskata par idiotiem, kuri nesaprot, ka pieredze, pēc tam lietā likta un lietderīgi izmantota, ir tik, cik gailis uz astes var panest. Ne mūsējie no Amerikas, Ēģiptes vai Ķīnas, ne nesen plaši kauninātie alūksnieši no Kanāriju salām sabiedrībai vērā ņemamu pieredzi nav guvuši un tur redzēto sava pagasta ikdienas dzīvē nav iemiesojuši. Mēs taču saprotam, ka tas gluži vienkārši nav iespējams.
Tas ir nožēlojami, ja labam cilvēkam par labu darbu nevar labi un godīgi pateikties. Vai visi, kas sarakstā minēti, ir apzinīgi un godprātīgi pienākumu pildītāji un sabiedrības dāvanas saņemt pelnījuši, tas jau ir cits temats.
