Pozitīviem piemēriem esot audzinoša nozīme. Acīmredzot šis atzinums tiek ņemts vērā, vairākos rajona pagastos ik gadu rīkojot konkursus par sakoptāko sētu.
Pozitīviem piemēriem esot audzinoša nozīme. Acīmredzot šis atzinums tiek ņemts vērā, vairākos rajona pagastos ik gadu rīkojot konkursus par sakoptāko sētu. To norisei ir pietiekami plašs atspoguļojums. Vietējās pašvaldības organizē konkursu dalībnieku tikšanās vakarus, bet kārtīgāko ēku īpašniekiem piešķir atzinības veltes. Lai gan dāvanas ir gluži simboliskas, saņēmēju prieks šķiet neviltots.
«Pirmo reizi mūsu centība tika novērtēta,» priecīgi stāsta jauna namsaimniece no Bauskas. «Neko īpašu vēl neesam paveikuši, taču mums ir noteikts mērķis – neatpalikt no mikrorajona skaistāko māju saimnieku sasniegtā.» Jaunajai ģimenei konkursā piešķirta neliela prēmija. Īpašniece nesmīkņā par pieticīgo summu, bet dodas uz kokaudzētavu, lai nopirktu stādus. Atzinība viņā radījusi jaunu stimulu.
Dažos pagastos un pilsētā organizētie vides konkursi neatgādina sasteigtas kampaņas. Tie kļuvuši par vērtīgu tradīciju. Iespējams, tādēļ arī rodas priekšstats, ka mūsu rajonā viss ir kārtībā. «Jūs maldāties,» telefona sarunā apgalvo Dāviņu pagasta iedzīvotāja. «Sabiedrībai tiek rādīti vienīgi labākie paraugi. Neatceros, ka presē būtu jelkad lasījusi par nolaistiem, galīgi nekoptiem pagastu centriem. Diemžēl tāds ir mūsējais – Dāviņu – pagasts,» zvanītājas balsī jaušams gadiem ilgi krājies rūgtums. Vairāk par daudzu dāviniešu slinkumu viņu nomāc vietējās pašvaldības vienaldzīgā nostāja. Kārtības uzturēšana Dāviņu centrā tiekot uzskatīta par katra iedzīvotāja personisku lietu – ja kāds vēlas, lai kopj apkārtni, ja ne, lai dzīvo piegružotā vidē. Tas nekas, ja nule uzpostu pagalmu kaimiņš izmanto par traktora stāvvietu un tehniskās apkopes laukumu. Tā gadījies arī dāvinietei, kura, nerodot atbalstu pašvaldībā, savas likstas uzticējusi redakcijai.
Kāpēc vienkāršu sadzīves konfliktu vajadzētu vispārināt? Tādēļ, ka tas visai spilgti ataino vienu no iesīkstējušas domāšanas stereotipiem – ļaut procesiem ritēt savu gaitu un cerēt, ka viss šā tā nokārtosies. Dāviņu pagastā šī tendence izpaužas jo spilgti. Rodas iespaids, ka lielāko daļu iedzīvotāju pārņēmusi apātija, pašvērtības apziņas un iniciatīvas trūkums. Nav motivācijas jebkura veida pārmaiņām – sak, ko nu mēs, gan jau Dāviņus pievienos kādai citai pašvaldībai! Diemžēl tāda attieksme raksturīga arī pagasta vadībai. Bet iedzīvotāji pēc reformas taču nedosies «emigrācijā» uz kaimiņu teritorijām! Viņi paliks tajā pašā izpostītajā, nemīlīgajā centriņā un klusībā apskaudīs citu pagastu ļaudis. Bet varētu būt arī citādi…
