Izlasīju 24. novembra «Bauskas Dzīvē» par divām vecām sievietēm, kuras, it kā neviena neaprūpētas, klīst pa pilsētu.
Izlasīju 24. novembra “Bauskas Dzīvē” par divām vecām sievietēm, kuras, it kā neviena neaprūpētas, klīst pa pilsētu. Tā, kura pastaigājas pa Brīvības bulvāri un Uzvaras ielu, dzīvo pie dēla Skolas ielā. Viņš ir diezgan pazīstams sportists.
Vasarā es šo veco sievieti satieku katru dienu. Ejot uz mazdārziņu, viņa man vienmēr vaicā, cik ir pulkstenis. Tiesa, arī man radās doma, ka viņa ir izlikta aiz durvīm, kamēr jaunie ir darbā. Tomēr pēc pārdomām šādu iespēju nepieļauju. Zinu, ka viņa ir no Kurzemes puses, bijusi izsūtīta uz Sibīriju. Pirms dažiem gadiem pārvākusies pie dēla, kur aug arī mazdēls. Ir daudz citu iespēju, kāpēc viņa augām dienām atrodas laukā. Tā var būt arī vientulība, garlaicība, uz ielas vienmēr kādu var satikt, ir kāds, ar ko aprunāties.
Otra sieviete tiek saukta par Mariju. Manuprāt, viņa dzīvo pie dēla, kurš ir viņas aprūpētājs. Esmu dzirdējusi, ka Marija bijusi ievietota arī pansionātā, bet no turienes aizbēgusi. Viņa saņem pensiju, bet nekāda lielā tā nevar būt, jo nezinu, vai Marija kaut kad ir strādājusi algotu darbu. Mana paziņa dzīvo netālu no Marijas un reiz piedāvājusi iedot viņai pienu. Marija esot bijusi klāt ar trīslitru burku un piktojusies, kad tā nav pielieta līdz malām.
Marija parasti nāk klāt, ķer aiz rokas, sveicinās, apjautājas: “Kā iet? Kā ar veselību?” Tad steigšus prasa naudu, it kā maizītei. Agrāk vienmēr devu, bija sievietes žēl. Taču reiz nācu no veikala un naudas vietā pasniedzu maizes klaipiņu. Baltmaizīti viņa grozīja un spaidīja tā, it kā pirmo reizi dzīvē redzētu. Nebija visai apmierināta un aizgāja, pat paldies nepateikusi.
V. K. Bauskā
