Lidija Goldberga Vecsaules pagastā atzīmējusi 80. dzimšanas dienu
Jubilāre jau vairāk nekā 50 gadus dzīvo Vecsaules pagastā, bet nākusi no Kurzemes – dzimusi Kandavā un uzaugusi Tukuma rajonā pie Kukšu muižas.
Kopš bērnu dienām lasa
Lidija bija sestais un jaunākais bērns vecākiem. Taču atmiņās nav laimīga pastarītes bērnība, ko lolotu lielā ģimene; savu mammu nav redzējusi un kopā ar māsām, brāļiem uzaugt arī nesanācis. Meiteni uzaudzinājusi tante, kuras paspārnē bija kopā ar brāli Visvaldi. Bērnības gadu laiks bijis visai sūrs, bez vecāku glāsta; vasarās dienas ritēja, ganot govis, bet mājās pārnākot, bija jāsaplūc un jākapā biešu lapas cūkām.
«Kad sastapos ar tautas dziesmu «Pie ābeles piestājos/Kā pie savas māmuliņas./Birst ābelei balti ziedi,/Birst man gaužas asariņas», vienmēr raudāju. Lai arī cik grūti toreiz bija, esmu pateicīga, ka tante mani pieņēma. Kur gan es būtu nonākusi, ja ne pie viņas?» pauž Lidija. Jubilārei kopš mazām dienām paticis dziedāt, dziesma palīdzējusi dzīvot. Daudz dziedājusi, ganos ejot, un milzīgs akmens uz ganību lauka bija Lidijas pirmā skatuve. Par to atceras: «Kad saule jau gāja uz vakara pusi, uzkāpu uz akmens un izdziedāju savas dziesmas debesīm, cik vien skaļi spēju.»
Skolā Lidija ar prieku piedalījusies dziedāšanas un dejošanas nodarbībās. Kopš bērnu dienām mīlējusi lasīt grāmatas, daudz lasījusi. Reizēm par pusdienām iedoto naudiņu nopirkusi grāmatu. Ņēmusi tās arī no skolas bibliotēkas, kur reiz arī atteikts, jo meitenei neatlikšot laika mācībām. Tad pie sevis nodomājusi: «Nekas, dabūšu grāmatas no bibliotēkas, kur strādā mana lielā māsa.» Arīdzan mājās nebija dota brīvība lasīšanai tik, cik meitene būtu vēlējusies. Reizēm, gatavojot skolas uzdevumus, daiļliteratūras grāmata slēpta zem mācību grāmatas. Arī vakaros nācies lasīt paslepus, jo bija jātaupa apgaismojums.
Tuvākas attiecības Lidijai bijušas ar brāli Visvaldi, jo abi dzīvoja pie tantes. Arī māsa Velta bijusi netālu un daudz palīdzējusi, mazā māsa pie viņas bieži ciemojusies. Taču ar diviem no brāļiem tikpat kā nav bijuši kopā.
Kleita no pirmās algas
Kad pabeigusi pamatskolu, 16 gadu vecumā Lidija sākusi strādāt kolhoza govju fermā par slaucēju; lai gan maza, tomēr tur maksāta kaut kāda alga. «Gribējās savu naudiņu. Kad saņēmu pirmo algu, uzšuvu sev jaunu kleitu. Vienmēr esmu vēlējusies kaut ko vairāk, un es to varēju sasniegt tikai ar darbu. Gribēju izsisties uz augšu. Visa dzīve bijusi cīņa,» atklāj jubilāre.
Jaunībā ļoti paticis iet uz ballēm, kas tolaik bija populāras. Deju vakaros Lidija viena no pirmajām aicināta uz deju, bijusi liela piekrišana no puišiem. 20 gadu vecumā izgājusi pie vīra, pasaulē nāca bērni Ivars un Dace, bet cerēto drošību, pārticību un aizsegu laulība neatnesa. Ģimenei ar iztikšanu gāja grūti, gadījušās dienas, kad nebijis, ko ēst. Sarežģītā personīgā dzīve 1971. gadā atveda Lidiju uz Vecsauli, kas kļuva par dzīvesvietu uz mūžu, bet laulību tomēr neglāba.
Vecsaules kolhozā strādājusi siltumnīcās, kur aizvadīti desmit gadi pie neļķu audzēšanas. Viņai joprojām patika dejot, un deju vakaros arvien cītīgāk sācis dancināt kolhoza vetārsts Ilmārs. Abi dibināja ģimeni, piedzima dēls Mareks. Gribējuši dzīvi padarīt labāku un iegūt ko vairāk, nekā bija iespējams ar kolhoza algu. Tas prasījis lielad pūles un smagu darbu līdz pagurumam. Pēc darba kolhozā kopuši savu zemi un lopus, audzējuši kāpostus, ko veda pārdot uz Ļeņingradu (tagad Sanktpēterburga – red.) un Kaļiņingradu Krievijā. Uzbūvējuši ģimenes māju, iegādājušies mašīnu.
Tagad pagājuši daži gadi, kopš Ilmārs devies aizsaulē. «Dzīvojām normālu dzīvi, teju 50 gadu bijām kopā. Viņš mani ļoti atbalstīja, jo īpaši, kad biju smagi slima pirms daudz gadiem,» stāsta jubilāre. Slimībai pretoties palīdzējis arī Lidijas dzīvotprieks un dziedāšana. Viņa atklāj: «Iespītējos slimībai, sapucējos un gāju dziedāt. Jāturas pretī, nedrīkst čīkstēt. Izdzīvoju.»
Neaprakstāms saviļņojums
«Dziesma pavadījusi visu mūžu, esmu izdziedājusi gan bēdu, gan prieku,» atklāj Lidija. Pēdējos četrdesmit gadus viņa lielāko prieku dziesmā rod Vecsaules folkloras kopā, kur dzied kopš dibināšanas. Piedalījusies visos starptautiskajos folkloras festivālos «Baltica», bet pašu pirmo no tiem 1988. gadā Atmodas laikā atceras īpaši: «Tas bija kaut kas neaizmirstams. Tādu emocionālo pacēlumu vēl nekad nebiju izjutusi. Toreiz piedzīvotais prieks un saviļņojums nav vārdos aprakstāms. Mūsu sarkanbalti sarkanais karogs vēl nebija valsts karogs. Bija neizsakāms lepnums soļot festivāla svētku gājienā ar Latvijas karogu priekšgalā. To mūsu karognesējs Hugo Strautnieks pats bija sašuvis, jo nopirkt toreiz nevarēja. Kad karogs nonāca pie skatuves, skatītāji tribīnēs cēlās kājās. Spilgti atceros, kā pirmajā rindā, kautrīgi galvas pieliekuši, kā pūkas no apģērba lasīdami, slējās kājās arī rajona vadības pārstāvji.»
Pēdējos astoņus gadus folkloras kopai bija īpaši paveicies ar vadītāju Daci Prūsi, viņas vadībā apguvuši daudz jauna gan dziedāšanā, gan instrumentu spēlē. «Tas bija ļoti piepildīts laiks ar koncertēšanu, esam izbraukājuši visu Latviju. Mūs tik daudz kur aicināja, ka visur nepaspējām piedalīties. Dace pasākumos neļāva atkārtot vienas un tās pašas dziesmas, visu laiku bija jāmācās jaunas. Mums viņa ir cilvēks ar lielo burtu. Žēl, ka Daces darbs netika pietiekoši novērtēts un mēs vairs nebūsim kopā. Kad to uzzināju, vispār nespēju parunāt,» pauž Lidija. Folkloras kopa ir kļuvusi par jubilāres dzīves svarīgu daļu: «Tā ir mana otra ģimene. Es nevaru neaiziet uz mēģinājumu, tā ir nepieciešamība. Mēs savā starpā ļoti labi satiekam, tie ir mani cilvēki.» Lidija atzīst, ka vēlmi pacelties augstāk lielā mērā ir piepildījusi caur dziedāšanu.
Ar labestību
«80 gadi aizskrējuši vēja spārniem, bet esmu dzīvei pateicīga, ka tik ilgi esmu nodzīvojusi un vēl tik daudz ko varu darīt,» pauž Lidija. Jubilāre tagad ir savas dzimtas vecākā un priecājas, kad bērni, mazbērni, krustmeitas sabrauc kopā Vecsaulē. Viņai ir pieci mazbērni – Mārtiņš, Viesturs, Elza, Anete, Renārs, mazmazbērni Markus un Eimija, krustmeitas Sandra un Elita. Ne visi ir tuvumā, daži – ārzemēs. Lidija ir pārliecināta, ka ir svarīgi rīkot dzimtas saietus, lai cits citu nepazaudētu un jaunā paaudze pazītu ikvienu radinieku.
«Pirmajā laulībā aizvadītajos desmit gados, kad man bija jāiet darbā, lai ģimene varētu iztikt, bērnus nereti bija jāatstāj vienus, par to ir žēl. Tagad zinu, ka dzīvē neesmu pratusi bērniem pateikt, cik ļoti es viņus mīlu, bet vienmēr esmu priecājusies par viņu veiksmēm un skaļi raudājusi, kad kādam neveicas,» atklāj jubilāre.
Lidijai vienmēr ir paticis iet sabiedrībā, tas liek saņemties un sapucēties, un tad arī pati jūtas labi. Viņa uzskata, ka cilvēks pats nosaka, kā jūtas: «Ir cilvēki, kas nekad nav jutušies jauni, man tā nav. Priecājos, ka cilvēki mani pieņem – gan vecie, gan jaunie. Man ļoti patīk jaunieši, viņi ir tik skaisti. Izjūtu labestību pret cilvēkiem, visiem varu uzsmaidīt. Var kāds patikt vai nepatikt, bet naidu sevī turēt nedrīkst, tas sagrauj pašu.»
Ziemas ikdienā jubilāre labprāt izlasa ziņas planšetdatorā, arī filmas skatās viedierīcē un atzīst, ka ziema ir laiks, kad var arī paslinkot. Vasarā viņai daudz rosības dārzā, kur jākopj puķes, kas īpaši mīļas, arī neliels sakņu dārziņš ravējams. Vasarās viņas pagalmā reizēm sanāk folkloras kopas ļaudis padziedāt un priecāties par ziediem. Lidijai ir vēl viens sapnis, kas gaida piepildīšanos, – pavizināties gaisa balonā.
