Turpinot rakstu sēriju par senos laikrakstos publicēto, piedāvāju lasītājam, manuprāt, interesantāko par mūsu novadu.
Turpinot rakstu sēriju par senos laikrakstos publicēto, piedāvāju lasītājam, manuprāt, interesantāko par mūsu novadu.
Dabas stihiju apraksti
Senāk postošas salnas un krusas izraisīti zaudējumi nebija nekāds retums. 1822. gada «Latviešu Avīzēs» rakstīts: «..pa mūsu pusi tas sauss un vētrains laiks, kas priekš pašiem Jāņiem varen stipras nakts salnes atnese (..) rudzi, zirņi, pupas, kartupeļi, linni – viss ir nosalis.» Vai arī: «22. sienu mēneša (jūlija – R. Ā.) dienā (..) Mežotnes daļā daudz saimnieki ar krusu piemeklēti. Viens ceļļa vīrs no Mežotnes uz Gravendala muižu braucot, pieci stundas pēc, to gan drīz pēdu dziļumā (domāts – pēdas biezumā – R. Ā.) vēl atradis, kaut gan pie rāma gaisa tā krusa visai rupja ne kritusi, tomēr viss maitāts, kas uz stobri (stiebriem – R. Ā.) stāv. (..) Tannī 19. Jūli Vecasmuižas (Vecumnieku – R. Ā.) mazākajā muižā, ko par Prinču kalnu sauc, krusa pus vasarāju lauku nositusi.»
Tirdzniecības darījumi
Daži tā laika komercsludinājumi: – «Vecsaules muižā labbi izdedzinātas dakstiņes 16 sudraba Rubbuļi par tūkstoti un stieģeļu (ķieģeļu – R. Ā.) – 7½ sudraba Rubbuļi par tūkstoti, varr dabbūt pirkt, ko še pircējiem sluddina.»
– «Tas pie Lielas-Iecavas piederīgs Rudzu krogs ir uz šiem Jāņiem uz arrenti dabbujams. Šis krogs ir uz to lielu ceļļu no Jelgavas uz Jēkabapilsātu un arrī uz to ceļļu no Bauskes uz Rīgu.»
– «Nīzorges kroņa muižā Iecavas ķirspēlē (draudzē – R. Ā.) dažādus smalkus brandavīnus par lētu maksu var dabūt pirkt, bet tūlīt jāmaksā.»
– «Tas Egidī tirgus, kas Lielas Iecavas muižā ikgadus 3. september dienā top turēts, dēļ tiem žīdu svētkiem šinī gadā tikkai 5. september dienā – trešdienā tapps turēts.»
Arī toreizējie likumi un rīkojumi mūsdienu lasītājam šķiet visai komiski, kaut vai šis: «Ikkatrā krogā, kur krodzinieks no muižas ir likts un kas nevaid uz arrenti izdots, ne būs vairāk kā 2 mucas brandvīna turrēt, ja vairāk kādā krogā atron, tad to par strāpi būs atņemt.»
«Ceļvedis» pa Bausku
1823. gada 20. numurā atrodamas ziņas par mūsu pilsētu: «Bauskes pils tappe priekš 367 gaddiem ittin liela un stippra uzbūvēta un stāvēja ne cik tālu no pilsāta, uz augstu Mēmeles krastu. Zviedru karos to visapkārt ittin cieti apstiprināja, bet beidzot atkall izpostīja tā, ka taggad mūrri vien palikuši.
Lielkungs Piddriķis (hercogs Frīdrihs – R. Ā.) priekš 177 gaddiem to miestu par pilsātu pacēle; pēcāki še bija ittin izslavēta skole, kurr daudz kungi savus bērnus lika izmācīt. Ielas ir 4 un 10 šķērsielas. Priekš laika bija 2 baznīcas, bet nu jau 90 gaddi, kā tā latviešu baznīce nodege, 1 kattoļu lūgšanu nams, 1 mūrēta Rāttūze (rātsnams – R. Ā.), 1 skole un viens nabbagu nams. Žīdiem arrī šeitan sinagoge irr, 2 ūdens un 1 vēja sudmallas. Namu ir 120, no kurriem 6 mūrēti, iedzīvotāju pavisam 2315. Dārzu irr pulku, ittin īpaši uz dienas vidus pussi, kas no tālienes kā mežs izskatās un no koku augļiem pilsātniekiem daži peļņi irr. Tā zemme, kas pie pilsāta pieder irr 4 verstu gara, bet ne verstes platta.»
Krimināla rakstura informācija
Dažas toreizējo lasītāju intriģējošas ziņas no tālā 1822. gada:
– «5. merc gaišā dienas laikā pastilions (pastnieks – R. Ā.) no Olaines atpakaļ nākdams, Iecavas uppē gallu dabūjis.»
– «Iz Jelgavas: tannī 26. apprill tas līķis tā cienīga lielkunga Platon Zubon, kas savā muižā Rundālē tannī 7. apprill nomiris, ar vissu tādam varras kungam pienākamu goda parādīšanu caur mūsu pilsātu uz Pēterburga gubernementu tappe aizvests, ka tur savas augstas cilts kappu velvē taptu apglabāts..»
– «Tannī 16. mei apakš Ceraukstes māju – klēts un rijas ar uguni aizgāje.»
Risina valodas problēmas
Šo to «Latviešu Avīzēs» var atrast arī par nacionālo jautājumu: «Kurzemē tagad dzīvo latvieši, vācieši, krievi, lībieši, poļi un žīdi un čigāni. Bet tās 2 lielākās tautas ir latvieši un vācieši. Un gan labbi būtu, ja katrs tā otra valodu zinātu, bet slikti būtu, ja kāds savu tēvu ciltu un valodu apsmādēdams to tautu gribbētu atstāt, kurrā Dievs viņam licis piedzimt. Jo patiesi, kas savu tautu jeb savu kārtu apsmādē un par to kaunās, tas pats ir smādējams cilvēks..»
Un vēl kāda toreizējā problēma: «..tas daudzreiz gaddās, ka latvieši ne būt zina, cik veci paši, jeb viņu bērni, un kad arrī pie Mācītāja nāk gaddus izmeklēt, tad irr skaidri nevarr izteikt, kādās mājās tie dzimuši. Caur tādu nezināšanu jau līdz šim daža sajaukšana un maldīšana cēlusies, kad tās pilnīgas brīvības gaddi aties, ļaudīm pašiem par lielu skādi būs..»
