Vecumnieku pagasta vecākās paaudzes deju kopu «Ozols» jau 14 gadu vada Austra Zalcmane. Viņa dzimusi 1935. gadā Ventspils apriņķa Ancē.
Vecumnieku pagasta vecākās paaudzes deju kopu «Ozols» jau 14 gadu vada Austra Zalcmane. Viņa dzimusi 1935. gadā Ventspils apriņķa Ancē. Ģimene 1941. gadā tika izsūtīta uz Sibīriju. Austra atgriezās Latvijā 1947. gadā.
Absolvējusi Liepājas Pedagoģisko institūtu, iegūstot pamatskolas skolotājas un zīmēšanas pasniedzējas kvalifikāciju. Bauskas rajonā Austra Zalcmane dzīvo no 1965. gada. Vispirms strādājusi Stelpes pamatskolā, bet no 1970. gada līdz aiziešanai pensijā – Vecumnieku vidusskolā.
Ar Austru Zalcmani «Bauskas Dzīve» sarunājās Mārtiņdienas ballē Ķekavas kultūras namā. Tur 10. novembrī notika Zemgales, Vidzemes un Kurzemes vecākās paaudzes deju kopu saiets. Dalībnieku vidū bija arī Vecumnieku un Iecavas pagasta dejotāji.
Vecākās paaudzes deju kopas mūsu rajonā nav populāras. Tās darbojas tikai Vecumniekos un Iecavā. Vai dejotājiem pastāv kāds noteikts vecuma cenzs?
– Vecumnieku pagasta de- ju kopa «Ozols» dibināta pirms 42 gadiem. Grupa ir stabila, tajā dejo astoņi pāri – pensionāri, skolotāji, kokapstrādes speciālisti, pagasta slimnīcas darbinieki, pārdevējas. «Ozola» dalībnieku vecums ir no 40 līdz 67 gadiem. Iekļaušanās deju kopā ir dabīgs process, jo daudzi mūsējie savulaik darbojušies jauniešu kopās, pēc tam bijuši vidējās paaudzes dejotāji.
Savulaik arī es dejoju kopā «Ozols». To vadīja Sarmīte Vēvere. Viņa mani iedrošināja uzņemties vadītājas pienākumus.
Kādas atšķirības jūs varētu minēt vidējās un vecākās paaudzes deju kopu repertuāra izvēlē?
– Horeogrāfi ir diezgan kūtri jaunu deju veidošanā vecākajai paaudzei, tāpēc nekas cits neatliek kā pārveidot vidējās paaudzes repertuāru atbilstoši mūsu specifikai. Galvenā atšķirība ir tempa izvēlē. Mēs nelēkājam pa skatuvi un neizmantojam akrobātikas elementus, jo tas izskatītos komiski. Sievām jāmāk «nest» tērpu un rotas, lai skatītājiem būtu kur pamielot acis.
Kur slēpjas latviešu tautas deju īpašā pievilcība? Pašlaik klubos iespējams apgūt dažnedažādas eksotiskas dejas, taču interese par tautas dejām nezūd.
– Esmu par to domājusi. Ikvienas latviešu tautas dejas pamatelements ir aplis. Tas simbolizē vienotību un rada koncentrētu pozitīvu enerģiju. Man šķiet, ka tam ir liela nozīme. Kustība rada prieku un harmonizē dvēseli. Dejot var iemācīties jebkurš ar ritma izjūtu apveltīts cilvēks.
Varbūt pastāstīsit par deju kopas «Ozols» tradīcijām?
– Vislielākā jautrība valda, uzņemot jaunus dalībniekus. Tad mēs rīkojam improvizētas kristības, kurās piedalās «bērns», krusttēvs un krustmāte. Viņi izstāsta jauniņajam «Ozola» dalībnieku uzvedības noteikumus un liek veikt dažādus uzdevumus. Pēc tam «kristāmais» parakstās īpašā grāmatā. Arī krusttēvs un krustmāte rakstiski apliecina atbildības uzņemšanos. Šo procedūru pirms gada nācās veikt Spodrai Ozoliņai, lai iekļautos deju kopas «ģimenē».
Katru gadu braucam uz vecākās paaudzes dejotāju salidojumiem dažādās Latvijas pilsētās. Tie ir nepieciešami profesionālai izaugsmei. Dejotāji var vērot un analizēt kolēģu sniegumu, bet kopu vadītāji – dalīties pieredzē un gūt jaunu informāciju. Svinam «Ozola» dalībnieku vārdadienas, kopā sagaidām Ziemassvētkus, rīkojam atpūtas vakarus. Par garlaicību neviens nesūdzas, jo mūsu dzīves ritms ir straujš.
Vecumnieku pagasta tautas nama vadītāja Valda Kaufmane man stāstīja, ka Baldonē vadāt arī bērnu deju kopu.
– Strādāju Baldones speciālajā sociālās aprūpes centrā, kurā uzturas bērni un jaunieši ar kustību un apziņas traucējumiem. Kustību terapijai ir ļoti liela nozīme slimo bērnu situācijas atvieglošanā. Mājās rūpīgi gatavojos nodarbībām, mēģinu dažādus kustību elementus. Man jāpielāgojas bērnu ierobežotajām iespējām. Aprūpes centrā strādāju ar jauniešu grupiņu, kurā dejo seši pāri. Šoruden piedalījāmies festivālā «Solis», kas tiek organizēts bērniem ar veselības traucējumiem. Viņnedēļ viesojāmies pansionātā «Berģi». Ziemassvētkos mūs uzaicināja piedalīties koncertā Ķīpsalā un «Skonto» hallē. Bērni ar milzīgu prieku un satraukumu gaida braucienus uz Rīgu.
Kā veidojas jūsu attiecības ar slimajiem bērniem? Vai nav mokoši redzēt viņu ciešanas?
– Mans uzdevums ir viņiem palīdzēt, nevis prātot par likteņa pārestībām. Pastāstīšu par puisīti Andreju. Viņš nerunāja un nestaigāja, taču bija liels smējējs. Man kļuva neomulīgi, iedomājoties, ka zēnam mūžs būs jāpavada krēslā. Nolēmu iemācīt viņu staigāt. Visu ziemu vadāju pie rociņas – soli pa solim. Mana neatlaidība vainagojās ar milzīgu gandarījumu. Šoruden abi ar Andreju pirmo reizi «skrējām» krosu.
Vai nav sarežģīti apvienot divus tik atšķirīgus pienākumus? Darbošanās ar slimiem bērniem un cilvēkiem, kuri vairs nav jauni, sabiedrībā nereti tiek uzskatīta par apgrūtinājumu.
– Man pietiek enerģijas un dzīvesprieka, lai tiktu galā ar pienākumiem, ko pati esmu labprātīgi uzņēmusies. Abi darbi viens otru papildina. Repertuārs, ko apgūst Baldones bērni, ir līdzīgs deju kopā «Ozols» iestudētajam. Mani aizkustina bērnu un pieaugušo dejotāju labestīgā attieksme. Darbā gūstu daudz pozitīvu emociju.
Izrādās, ka zīmēšanas skolotāja var kļūt arī par deju pedagoģi. Vai tēlotāja māksla joprojām ir jūsu dzīves svarīga daļa?
– Noteikti. Man ļoti patīk zīmēt ar tušu. Galvenokārt veidoju apsveikumus Baldones bērniem un «Ozola» dejotājiem. Par mākslinieciskās gaumes veidotājiem uzskatu latviešu vecmeistarus Purvīti un Rozentālu. Modernā māksla mani satrauc, gluži tāpat kā laikmetīgā mūzika. Man nepieciešama mierīga, plūstoša māksla.
***
Vecumnieku pagasta iedzīvotāji raksturo Austru Zalcmani
Andrejs Zandbergs, deju kopas «Ozols» dalībnieks:
«Es apbrīnoju Austras enerģiju un atbildības izjūtu. Viņa ir ļoti laba pedagoģe.»
Valda Kaufmane, Vecumnieku tautas nama vadītāja:
«Austra Zalcmane ir spilgta personība. Ar lielu patiku vēroju, cik labs mikroklimats valda deju kopā. Dalībnieki ir ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi. Ja kādam siens pļaujams vai dārzs ravējams, visi skrien talkā. Šādu attiecību veidošana un uzturēšana arī liecina par Austras talantu.»
