Baušķeniecei Veronikai Bitei līdz pat 2017. gada jūnijam nebija zināma tēva Pētera Korsieša atdusas vieta – tikai fakts, ka 1944. gadā viņš gāja bojā. Togad piedzima Veronika. Pēteris Korsietis dienēja Latviešu leģionā. Veterinārstu Veronikas un Jāņa Bites dēli Andris, Pēteris un Jānis, vecākiem nezinot, veica pamatīgu izpēti un noskaidroja, ka Pēteris Korsietis un citi latviešu leģionāri ir apglabāti Sjastrojas mežā Krievijā – netālu no Volhovas pilsētas.
Negaidīta ziņa
Pērn Mātes dienā Andris, Jānis un Pēteris atbrauca pie vecākiem, lai godinātu mammu. Viss šķita kā parasti līdz brīdim, kad dēli nostājās puslokā un mierinoši sacīja: «Mammu, tu tikai neuztraucies!» Tālāk stāsta Veronika: «Nesapratu, kas tālāk notiks. Tad zēni pavēstīja, ka ir noskaidrojuši mana tēva apbedījuma vietu. Viņi pasniedza mapi, kurā bija dokumentu un fotoattēlu kopijas, viņu sarakste ar Sarkano Krustu, biedrību «Brāļu kapu komiteja». Dēli jau bija sarunājuši busiņu, lai mēs visi varētu doties braucienā uz Krieviju, kā arī izstrādājuši maršrutu. Viņi gaidīja vienīgi manu piekrišanu. Apraudājos – viss bija tik negaidīti un aizkustinoši.»
Dārga relikvija
Tas nebija parasts ģimenes izbraukums, kad ceļasomā steigšus saliek ēdienu un kafijas termosus. Bites īpaši gatavojās. Izraka divas skaistas tūjas, pasūtīja vainagu ar ziediem Latvijas karoga krāsās. Atsevišķā maisiņā iebēra Bauskas zemi. Veronika paņēma līdzi Krustpils tautastērpu, ko jaunībā viņai uzdāvināja mammas draudzene. Tā ir ļoti dārga relikvija. Tautastērps ir austs Otrā pasaules kara gados, bet balto, izšūto blūzi Veronika mantoja no mātes. Viņa atklāj: «Mammai bija savs tautastērps, bet pēckara gadu lielajā nabadzībā viņa bija spiesta no tā man pašūt vieglu mētelīti. To nēsāju studiju gados, citu siltu drēbju man nebija. Vēlāk sāku pārdzīvot, ka mammas tautastērpu bijām spiestas tik nejēdzīgi sabojāt. Savu bēdu izstāstīju mātes draudzenei. Viņa savā sirds dāsnumā atdāvināja man savējo.»
Piemiņas vieta mežā
Ceļš vispirms veda uz Sanktpēterburgu, kur Bites pārnakšņoja viesnīcā. Tad ģimene brauca 120 kilometru Volhovas virzienā, līdz sasniedza nelielo Sjastrojas ciemu. Ātri un nekļūdīgi viņi atrada latviešu leģionāru atdusas vietu un stēlu, kurā iekalti visu bojāgājušo uzvārdi. Šajā vietā ar biedrības «Brāļu kapu komiteja» gādību 2016. gadā tika uzstādīts piemineklis. Bija vajadzīgi seši gadi, lai, sadarbojoties ar Krievijas institūcijām, to izdarītu.
Pētera Korsieša un viņa biedru mūža mājas atrodas skaistā mežā. Piemiņas vieta ir rūpīgi uzkopta. Netālu atrodas monuments ungāru karavīriem, kuru dzīvība arī izdzisa Otrajā pasaules karā tālu no dzimtenes. Pēteris Korsietis un citi latviešu leģionāri krita gūstā un tikai aizvesti uz Volhovas purviem. Viņus izmitināja barakās, kuru atliekas Sjastrojā vēl ir redzamas.
Skumju un prieka diena
Sjastrojā Bites pavadīja visu die-nu – nolika vainagu, izkaisīja Latvijas zemi, iedēstīja tūjas. Gandrīz visu dienu lija. Veronikai šķita, ka raud arī daba, sērojot par nomocīto kareivju dvēselēm. Viņa neslēpj izjūtas: «Šī diena man ļoti, ļoti uzjundīja emocijas, bet izturēju. Skumjas un sāpes mijās ar prieku un pacilātību. Ceļojumā mani bezgala aizkustināja dēlu un vīra gādība.»
Sjastrojā Bitēm izdevās pa tālruni parunāt ar vietējo sievieti Jevģeniju, kura bija palīdzējusi atrast skaistu, saulainu vietu pieminekļa būvniecībai, bet tagad kopj atdusas vietu un apkārtni. Viņa apsolīja laistīt iestādītās tūjas, kamēr koki iesakņosies. «Nesavtīgajai krievu sievietei šogad uzrakstījām pateicības vēstuli ar visu mūsu ģimenes pieaugušo un desmit mazbērnu vārdiem. Esam nolēmuši to nosūtīt kopā ar grāmatu par Latviju un tautisku sedziņu. Jevģenija ļoti lūdza man uzrakstīt atmiņu stāstu. Es pati to iztulkošu krievu valodā. Gribu atlikt naudiņu un nosūtīt ziedojumu arī biedrībai «Brāļu kapu komiteja», kas veic svētīgu darbu, arhīvos meklējot informāciju par kritušajiem latviešu leģionāriem, meklējot viņu kapus Latvijā un ārvalstīs.»
No tēva, kuru Veronika nekad nav redzējusi, ir saglabājušās dažas fotogrāfijas un karaklausības apliecība. Gan viņas, gan vīra dzimtas vairākas paaudzes dzīvoja Sēlijā. Pirms Otrā pasaules kara Pēteris Korsietis strādāja pie turīga vietējā saimnieka. Viņš čaklajam palīgam uzdāvināja zirgu un piešķīra 18 hektāru zemes, lai Pēteris varētu nodibināt jaunsaimniecību, bet sākās karš.
Līdzās labi cilvēki
Korsiešu ģimenes vienīgo meitu izaudzināja mamma. Viņa neiestājās kolhozā, bet strādāja mežniecībā smagus darbus.
Veronika atceras bērnību un jaunību: «Mums nebija savu māju. Sākumā ar mammu dzīvojām pagrabiņā, vēlāk ar citu sievieti dalījām vecu mežsarga namiņu. Mācījos Slates pamatskolā, dažreiz kavēju stundas, jo starpbrīžos vajadzēja dzīt govi uz jaunām ganībām. Manas sekmes bija viduvējas. Mamma ļoti bēdājās un teica, ka būšot jāiet strādāt kolhozā. Piepeši mani pārņēma neizsakāma vēlēšanās izglītoties. Iestājos Bebrenes sovhoztehnikumā un pabeidzu kā teicamniece, saņēmu norīkojumu studijām Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā. Par spīti tam, ka biju leģionāra meita, mani uzņēma. Mamma varēja iedot līdzi tikai ceļa naudiņu un speķi, bet man ārkārtīgi daudz palīdzēja augstskolas pasniedzēji, piedāvājot darbiņu laboratorijā, lai varu nedaudz nopelnīt. Biju centīga un izturīga, nekad nežēlojos. Profesors Manēvičs laboratorijā man parasti atstāja savu pusdienu maizīti. Ļoti mīļa pasniedzēja bija Latvijas Ārstu biedrības vadītāja Pētera Apiņa mamma Silvija Apine. Viņa mani aicināja uz teātra izrādēm, piemēram, uz aktrises Lilitas Bērziņas pēdējo izrādi Dailes teātrī. Profesore Apine man dāvināja arī speciālo literatūru no mirušā vīra lielās bibliotēkas. Visu mūžu man līdzās ir bijuši gaiši, sirdsgudri cilvēki. Jūtos laimīga, ka esam savus dēlus izaudzinājuši par krietniem cilvēkiem un Latvijas patriotiem nevis vārdos, bet darbos.»
Prozaisks iemesls
Veronikas dzīvesbiedrs Jānis Bite bērnību no piecu līdz 12 gadu vecumam pavadīja izsūtījumā Sibīrijā. Ciems atradās 100 kilometru no Omskas Irtišas upes krastā. Pirms dažiem gadiem Bites ģimenes vīri devās vecākā dēla Andra organizētā ceļojumā uz izsūtījuma vietu. Sarunā Jānis Bite joko: «Pirmo reizi uz Sibīriju mani aizveda čekisti, bet otro reizi – dēli.» Jānis uzskata, ka drūmās vietas bija jāapmeklē tāpēc, lai bērni tās redz un saglabā savā un nākamo paaudžu atmiņā. Turklāt atgriešanās bērnības takās ikvienam cilvēkam allaž ir saistīta ar aizmirstām un dziļi noglabātām emocijām.
Jāņa māti ar četriem bērniem 1949. gadā izsūtīja prozaiska iemesla dēļ – Slates pagastā tēvam piederēja 65 hektāri zemes. Viņu neizveda, jo tēvs bija ievietots cietumā. Ģimene apvienojās tikai pēc septiņiem gadiem, kad sieva un bērni atgriezās Latvijā. Sibīrijā Bitēm laimējās tikt izmitinātiem zivīm bagātas upes krastā, tāpēc badu viņi necieta.
Sibīrieši atceras latviešus
Jānis stāsta: «Brauciens uz Sibīriju kopā ar dēliem bija tāls un pārsteigumiem bagāts. Mūsdienu Omska ir iespaidīga lielpilsēta, bet pāris stundu brauciena attālumā viss ir sabrucis, panīcis, pārdots, nodzerts. Nav ne ražošanas, ne lauksaimniecības. Atradu zemnīcu, kurā dzīvojām, sastapām kādus trīs vietējos. Mani visvairāk izbrīnīja fakts, ka ciema vecākie iedzīvotāji atcerējās mūsu ģimeni. Kāda sieviete pat nebija aizmirsusi manas mātes vārdu. Tās bija tik sirsnīgas un cilvēcīgas sarunas!
Aizgāju uz veco skolu, nejauši satiku klasesbiedra meitu. Viņa parādīja vietu, kur izsūtījumā mirušie Slates latvieši apglabāti. Iepazinos ar Omskas Latviešu biedrības priekšsēdi Andri Tupesi. Viņš latviešu kapos uzstādīja krustu, novietoja piemiņas plāksni ar tekstu. Andris nedomā atgriezties Latvijā, bet to gribēja viņa dēls. Es viņam uzdāvināju lidmašīnas biļeti uz Rīgu. Tupeša dēls ar sieviņu apmetās Liepājā, ir ļoti labi iedzīvojušies, runā latviski un jau ir nokārtojuši valsts valodas eksāmenu. Mēs priecājamies par viņiem, bieži sazināmies.»
Vecākā dēla Andra Bites viedoklis
Praktiskie patrioti
– Pat nešaubāmies, ka mūsu pienākums ir izzināt un saprast senču vēsturi. No bērnības atceros, ka mammu visu mūžu ir mocījusi neziņa par sava tēva likteni. Tas bija sāpīgs, neatrisināts jautājums. Mēs, brāļi, sapratām, ka jāmēģina tikt skaidrībā. Es, Pēteris un Jānis darbojamies kā vienota komanda. Mums nekad nav domstarpību par svarīgām, būtiskām lietām. Vispār esam ļoti aktīvi. Vienam labāk padodas tehniski risinājumi, otrs virtuozi darbojas ar skaitļiem, trešais ir labs stratēģis. Apvienojām savas prasmes un noskaidrojām, kur atrodas vectēva Pētera Korsieša kapavieta. Tas, ka mammai organizēsim braucienu uz Krieviju, bija pašsaprotami. Uzskatu, ka mūsu – trīs brāļu – un vecāku ģimenēm ir ideāls sadarbības modelis visās jomās. Ar neizpratni raugos uz ģimenēm, kurās vecāki un bērni ir sabūvējuši robežas, kurās valda egoistiskas intereses, notiek cīņa par ietekmi. Spēks ir tikai kopībā – tāda ir mūsu visciešākā
pārliecība.
Protams, mūsu vecāki ir enerģiski un uzņēmīgi, lai paši organizētu braucienus, pētot dzimtas saknes. Taču brāļi un es sapratām, ka tēvs, kurš apceļojis daudzas valstis, neuzdrīkstēsies doties uz Sibīriju emocionālu barjeru dēļ. Tāpēc paši visu noorganizējām un tēti uzaicinājām piedalīties. Sibīrijas stāstu bijām ļoti bieži dzirdējuši. Neparasti, ka, nokļūstot tēva ģimenes izsūtījuma vietā, mani iespaidi izrādījās pat labāki, nekā iztēlojos.
Mēs turpinām tēva sākto sadarbību ar Omskas apgabala latviešiem. Desmit tautiešiem, kuri paši nevarēja sakrāt naudiņu, apmaksājām braucienu uz Latvijas simtgades Dziesmu svētkiem šī gada jūlijā. Mēs, brāļi, ļoti daudz strādājam, esam pārtikuši un patiesi gribam dalīties ar citiem cilvēkiem. Esam tādi praktiskie patrioti – maz runājam, bet rīkojamies.
Vai Jānim un Veronikai nav pāridarījuma izjūtas, ka vecāku dzīve tika izpostīta? Atbild Jānis: «No šaušalīgajiem notikumiem mūs jau šķir laika distance. Bibliskā skatījumā tie, kas nesa vardarbību, pazemojumus un iznīcību, paši nezināja, ko dara. Arī viņiem ir jāpiedod, jo tikai Dievs var tiesāt – ne cilvēki. Tomēr latviešu gars netika salauzts – mūsu ģimenei pavisam noteikti. Lūk, tas ir dzīves dzinējspēks!»
