Kad precējāmies, nekas neliecināja, ka šķirsimies kā lielākie ienaidnieki, bet tā jau parasti notiek. Viņš bija mans pirmais draugs un vīrietis, es viņam pirmā draudzene un sieviete.
Kad precējāmies, nekas neliecināja, ka šķirsimies kā lielākie ienaidnieki, bet tā jau parasti notiek. Viņš bija mans pirmais draugs un vīrietis, es viņam pirmā draudzene un sieviete. Līdz šim vīrs par visuzticamāko, zinošāko un labāko sievieti uzskatīja māti. Viņam bija arī tēvs – simpātisks, gudrs vīrietis –, bet ģimenē valdīja mātes kults.
Sākumā dzīvojām nesen būvētā vecāku savrupmājā, vecāki – mantotā dzīvoklī Rīgā. Idille, pārticība, bet… Sākot kopdzīvi, jaunais vīrs vispār neprata rēķināties ar otru cilvēku. Nekad es nezināju, kur viņš dodas vakaros, kā tērē visai lielo algu. Kad uztraucos un mēģināju kaut kā iebīdīties viņa dzīvē, tiku nostumta malā. Stāvi pie ratiem, kurini plīti un vāri ēst…
Vīrs nedaudz mainījās, kad gaidīju bērniņu. Gaidāmajam mazulim pirka pašus labākos ratiņus, gultiņu, drēbītes. Kad man bija jābrauc dzemdēt, viņam nebija omas, un es izsaucu taksometru. Viņa māte paskaidroja – dēls satraucies, kļūt par tēvu nav viegli, tas ir psiholoģisks pārdzīvojums. Vai kāds tobrīd padomāja par manu psiholoģisko un fizisko slodzi? Līdz slimnīcai nokļuvu viena, «taksīša» šoferis palīdzēja somu uznest pa kāpnēm…
Piedzima dēlēns, un sākās murgs. Vīrs nebrauca mājās, jo nespēja atpūsties mūsu ģimenes ligzdiņā – mazulis naktī slikti gulēja. Cienītais dzīvoja Rīgā pie mātes, bet es pa savrupmāju viena ar bērnu.
Tagad es zinu, ka to sauc par pēcdzemdību depresiju. Kad vīrs atbrauca apraudzīt dēlu un pēc desmit minūtēm jau sauca: «Pieklusini to sīko!», es neizturēju un pateicu visu, kas negulētajās naktīs bija sakrājies. Lai tiek! Tika ne viņam, bet man! Dabūju pa seju, un atkal paliku viena. Piezvanīja vīramāte un bilda: «Tev viņš jāsaprot… Vispār ir aizdomas, ka viņš tevi nemaz negrib.» Man pietika. Paņēmu bērnu, piezvanīju tēvam un aizbraucu pie vecākiem. Uz neatgriešanos. Taču es ļoti gribēju atpakaļ, vēlējos, lai puikam būtu tēvs. Zvanīju un lūdzos, lai mēģinām sākt visu no sākuma, bet viņš to vairs negribēja.
Pagāja laiciņš. Sāku strādāt. Satiku citu cilvēku, kuru mans dēls sauc par tēti. Un tad uzradās arī mans vīrs ar devīzi: «Es to tā neatstāšu, tas ir MANS bērns.» Pēc ilgiem «kariem» un vīramātes terora tomēr esmu oficiāli šķīrusies. Tagad ir citas problēmas. Morālam teroram tiek pakļauts mans dēlēns, kuru ik pa laikam nākas aizvest bērna ciltstēvam un vīramātei.
Es domāju par to, kā nepieļaut kļūdas dēliņa audzināšanā. Lai mans puika nesaslimtu ar atkarību no mātes. Sievietes, ļaujiet saviem dēliem dzīvot!
Ar cieņu – VIJA
