Demokrātija ir ļoti viltīgi izdomāta. Politiskajā un saimnieciskajā dzīvē lēmējtiesības ir tautas vēlētai ļaužu grupai no dažādām partijām vai apvienībām, nereti – arī to apsviedīgajiem līderiem.
Demokrātija ir ļoti viltīgi izdomāta. Politiskajā un saimnieciskajā dzīvē lēmējtiesības ir tautas vēlētai ļaužu grupai no dažādām partijām vai apvienībām, nereti – arī to apsviedīgajiem līderiem. Jebkurai rīcībai vai likumam, kas radies kādas valdošās grupas interesēs, attaisnojums sabiedrības priekšā nav grūti atrodams: jūs paši mūs ievēlējāt – domē, padomē, Saeimā. Bet «jums pašiem» nav iespēju ietekmēt procesus. Pretimnākšana vai sapratne ir tikai šķietama vai pat mānīga, jo pēc laiciņa viss tik un tā notiks, kā gribēts.
Bauskas austrumu puses iedzīvotāji vēl nebija beiguši priecāties par Bauzes tirgu (tā atklāšana, bez šaubām, ir apsveicama), kad jau apdraudēta ir vecā tirgus pastāvēšana. Atklājas, ka tas neatbilstot Ministru kabineta noteikumiem, un no 1. augusta vecais tirgus darbojas ārpus likuma. Bet pilsētas un piepilsētas rietumu daļai svarīgs ir tirgus tuvums un iespēja lētāk iepirkties, nevis Ministru kabineta noteikumi, kas arī nereti tiek izstrādāti lobistu interesēs. Domes skaidrojumos caur rindām var izlasīt arī noslieci simpatizēt Bauzes tirgum, kuram, protams, monopolsituācija būtu ļoti izdevīga. Savukārt tirgus konkurences apstākļos ieguvēji ir patērētāji.
Cilvēku atmiņa ir īsa. Paies pāris, trīs gadi, un vēlētāji atkal pakļausies potenciālo tautas kalpu saldajiem solījumiem ar visiem spēkiem un gribu strādāt sabiedrības labā. Pārvēršot emocijās valdības jaunās ieceres sociālajā un izglītības jomā, varētu sacīt: kas kaitētu nedzīvot Rīgas jūras maliņā, ja valstī nebūtu vienkāršo ļaužu bērnu, kuri katastrofāli ātri kļūst par skolēniem un studentiem, un veco cilvēku, kas ik mēnesi «noēd» vairāk, nekā budžets spēj dot. Ja tā visa nebūtu, Latvija jau gozētos Eiropas Savienībā, elitāro vecāku bērni mācītos attīstītajās Rietumvalstīs. Turklāt pēc žurnālista Jura Kažas nākotnes vīzijām zinātnes attīstībā viņi būs kļuvuši nemirstīgi. Taču mirstīgajiem vēl kādu brīdi jādzīvo, un viņi droši vien nākamo vēlēšanu kampaņā aicinās nosaukt vārdā tos, kuri izdomāja, kā tikt pie vairāku simtu vai pat tūkstoš latu ikmēneša pensijas, ļaujot sociālajā budžetā iemaksāt pāris tūkstošu. Prasīs nosaukt arī tos, kuru labā īsu laiku pastāvējušais labojums izdarīts. Šis ir tikai viens no kliedzošākajiem piemēriem, kad likumu un rīkojumu labojumi tiek piegriezti pēc tobrīd ļoti vajadzīgas «šnites». Vēlāk, atrokot nelikumību slāņus, atklājas, ka tādu nemaz nav, viss atbilst attiecīgā brīža likumiem (labojumiem).
Džordža Orvela romāna «Dzīvnieku ferma» cienīgs ir pensionēto strādājošo skolotāju dalījums vajadzīgos un tādos, bez kuriem var iztikt. Skolu vadītāji ar to ir tikuši galā ātrā tempā un neaizvietojamo raksturojumi jau ir Izglītības un zinātnes ministrijas rīcībā. Satriecoši ir tas, ka šis dalījums pakļauts nevis pedagoga prasmēm un zināšanām, viņa personībai, bet gan… pensijas lielumam. Ja sešdesmit latu – derīgs, ja 61 lats – jāliek uz apšaubāmas objektivitātes svariem. Rodas iespaids, ka politiķi gluži vienkārši nespēj savest kārtībā valsti – godprātīgi un nesavtīgi. Vai nu partiju sponsori met sprunguļus riteņos, vai trūkst zināšanu un vēlēšanās valsts glābšanas varianta meklējumos visiem vienoties, likt kopā prātus, nevis uzņēmēju un citu struktūru bagātnieku naudu vēlētāju ietekmēšanai. Jācer, ka vēlētāji būs iemācījušies atšķirt deputātu dāsni apmaksāto un tukšo priekšvēlēšanu aģitāciju no viņu darbiem.
