Šogad aprit 60 gadu kopš Latvijas iedzīvotāju pirmās masveidīgās deportācijas. Toreiz «sarkanie okupanti» ar vieglu roku parakstīja pavēles, ar kurām tika izsūtīti un nāvei nolemti tūkstoši nevainīgu dažādu paaudžu cilvēku.
Šogad aprit 60 gadu kopš Latvijas iedzīvotāju pirmās masveidīgās deportācijas.
Toreiz «sarkanie okupanti» ar vieglu roku parakstīja pavēles, ar kurām tika izsūtīti un nāvei nolemti tūkstoši nevainīgu dažādu paaudžu cilvēku.
Pārdzīvotais – atmiņu grāmatā
Šos notikumus nekad neaizmirsīs 1941. gada 14. jūnija šausmas pieredzējušie, tie ir jāsaglabā tautas vēsturiskajā atmiņā arī nākamajām paaudzēm. Šogad tika publicētas Panemunes (tagadējā Brunavas) pagastā dzimušā Ilmāra Šalta atmiņas grāmatā «Nolaupītā bērnība». Viņam, brālim un māsai izdevās izdzīvot un atgriezties Tēvzemē, bet vecāki un vecāmāte uz mūžiem palika Sibīrijā. Par toreiz piedzīvoto lasītājiem vēsta I. Šalts:
«1941. gada 14. jūnija rīts mums ar brāli sākās neparasti – mūs modināja agrāk nekā citus rītus. Modinātāju vairs neatceros, atmiņā vien palicis, ka tikām steidzināti ģērbties un nākt lejā.
«Šaltu» dzīvojamā māja ir vienstāva ēka, vecvectēva vēl 19. gadsimtā celta, ar piecām istabām un lielu virtuvi. Tēvs savas saimniekošanas sākumā bija izbūvējis vēl trīs jumtistabas. Vidējā, lielākā, ar logu uz dienvidiem, bija vecāsmātes istaba, tur atradās arī mana un brāļa gultiņas. Samiegojušies negribīgi saģērbāmies, pa stāvajām kāpnēm nokāpām lejā un caur virtuvi iegājām plašajā ēdamistabā. Tur pie lielā galda sēdēja tēvs un sveši vīrieši, bet viens ar šautenei uzspraustu neredzētu krievu durkli stāvēja logu pusē. Cik sapratu, svešie tēvu pratināja. Atceros, ka vairākkārt tika jautāts, kur noglabāta pistole, jo kratīšanā bija atrasta dzeltenas ādas maksts, kuru tēvs nebija nodevis reizē ar Valtera sistēmas pistoli, kad bija rīkojums nodot ieročus un munīciju.»
Bruņotu vīru ielenkumā
«Līdzīgi kā daudzās citās Latvijas lauku sētās un pilsētu dzīvokļos, torīt Bauskas apriņķa Paņemūnes pagasta «Šaltēs» ar kravas automašīnu bija ieradušies bruņoti vīri. Viņiem līdzi bija orderis nr. 004067 ar Sorokina parakstu, datēts ar 1941. gada 13. jūniju, izsniegts LPSR IeTK VDP darbiniekam (biedra uzvārds nav norādīts) arestam un kratīšanai pie pilsoņa Šalta Aleksandra. Bruņotiem vīriem bija uzdots nogādāt Meitenes dzelzceļa stacijā mūsu ģimeni. (..)
Malā nostājies, vēroju notiekošo. Kratīšana notika lielā steigā, pavirši. No lielas brūna koka stiklotās bufetes tika ņemti ārā sudraba un alpaka galda piederumi, vairāku paaudžu krāti, arī mūsu, bērnu, karotīšu komplekti kristībās un dzimšanas dienās ar monogrammām, radu un vecāku dāvināti. No dažāda lieluma kastītēm sudrabu un alpaku bēra spilvena pārvalkā, un tas kopā varēja svērt vismaz 10 kg, ja ne visu pudu. Spilvendrānu ar visu saturu nezin kāpēc atdeva «uzglabāšanai» kaimiņiem no «Pakalnu» mājām, kuri bija pieaicināti par lieciniekiem. Mātei kravāties palīdzēja kalpone Kate, skaista poliete, kura pēc tam mūža lielāko daļu nodzīvoja un savus bērnus uzaudzināja «Šaltēs». Tikai vēlāk uzzinājām, ka Kate gribējusi braukt līdzi mūsu ģimenei, bet vedēji nav ļāvuši. Māte, mierinādama raudošo mazo māsu, uztraukumā mēģināja savākt apģērbus, veļu un pārtiku līdzņemšanai. Vedēju skubināta, viņa ķērās pie viena apģērba gabala, to pameta, ņēma nākošo, kaut kur lika, bāza maisos…»
Hromādas zābaki – vedējam
«66 gadus vecā tēvamāte ātrumā sev nepieciešamās drēbes un veļu bija sasējusi lielā lakatā, saini viņa neizlaida no rokām, vēlāk pati arī aiznesa uz mašīnu. (..) Atceros, ka vienam no vedējiem kājās bija saplīsušas kurpes. Tēvs, to redzot, lika atnest un atdeva viņam savus hromādas garos zābakus. Vedējs steidzīgi pārāvās zābakos, savas caurās kurpes pamezdams turpat mūsu mājas ēdamistabā. (..)
Mūs izveda no mājām un sēdināja kravas mašīnā, kurā jau atradās pirms mums paņemtie Kļaviņu pāris un Zelmeņi – tēvs un dēls. (..) Braucām garām Šaltu dzimtas kapsētai, kurā zem bērziem mūžīgo mieru bija raduši tēva senči, kas, Grenctāles muižas īpašnieku spiesti, bija ņēmuši kokiem un krūmiem aizaugušu zemi. Līduši līdumus, būvējuši ēkas, no paaudzes uz paaudzi atstādami arvien bagātāku saimniecību.»
Ardievas dzimtenei un… tēvam
«Tālāk mūs veda uz «Tunkūniem», kur tika paņemti Āriņi un Vildes. Mašīnai tuvojoties «Zemdegām», Āriņu mājām, to saimnieks, vīrs jau gados, mēģināja bēgt, bet tika aizturēts. Āriņu ģimene bija dīvaina likteņa piemeklēta – dēls Eižens slimoja ar nerviem, meita Laima bija kliba.
Ceļā uz Bausku, braucot garām Grenctāles piensaimnieku sabiedrības koppienotavai (viens no tās dibinātājiem bija mūsu tēvs), mašīnu apturēja, un pienotavas vadītājs Akmentiņš iznesa tēvam naudu par nodoto pienu. (..)
Meitenes stacijā stāvēja lopu vagonu ešelons. Mašīna piebrauca pie viena no vagoniem, vīriešus – ģimenes galvas – izsēdināja no mašīnas pirmos un aizveda uz citiem vagoniem. «Lai neradītu neērtības sievietēm,» tika paskaidrots palicējiem.
Tēvu redzēju pēdējo reizi – ar puskukuli rupjmaizes un šķiņķa gabalu vienā rokā, ar otrai rokai pārmestu aitādas kažoku viņš aizgāja nebūtībā. Pēc astoņiem mēnešiem Vjatlaga vergu nometnē tēvs mira. (..) Izsaucot pēc saraksta, mūs sasēdināja vagonā. Vedēji mantu saiņus krāva vagona pusatvērtajās durvīs, bet, kaudzēs samesti, saiņi sāka krist ārā no vagona. Sievietēm uztraukumā neienāca prātā durvis atbrīvot, vedēji, to redzēdami, aizbrauca, aizvezdami līdzi daļu mantu. (..) Iszrādījās, ka lielākā daļa mūsu ģimenes līdzpaņemto produktu un drēbju bija palikusi automašīnā. Mums nebija trauku, pārtikas, segu un, kā vēlāk izrādījās, trūka vēl daudz citu pirmās nepieciešamības priekšmetu.»
