Izlasīju rakstu ««Piespiedu» piens skolās» 25. augusta «Bauskas Dzīvē», 8. lappusē, un mani tas aizkustināja.
Izlasīju rakstu ««Piespiedu» piens skolās» 25. augusta «Bauskas Dzīvē», 8. lappusē, un mani tas aizkustināja. Piederu pie tās paaudzes skolas bērniem, kuri šo ikdienas piena glāzi saņēma.
Tas bija 60. gadu sākumā. Atceros, ka tolaik veikalos reti parādījās baltmaize. Laikam bija kāda labības krīze. Tāpēc skolēniem deva arī baltmaizi. Nevis bulciņas, bet veda no maizes kombināta tādus gluži siltus, mazus klaipiņus, pa pieci kopā saceptus, ko dēvēja par saikām. Ja nemaldos, par šo maizīti bija dažas kapeikas jāmaksā, bet tas nebija dārgi, un visi pirka. Dažs notiesāja uzreiz kopā ar bezmaksas piena glāzi, cits lika somā un nesa uz mājām, lai dalītos ar ģimeni. Toreiz pat neatskārtu, ka tās bija organizētas rūpes par augošajiem bērniem.
Tagad skolā iet mani mazbērni. No viņu klases tikai daži skolas kopgaldā ēdot pusdienas. Vecākiem neesot naudas, ko samaksāt. Brīvpusdienas tiek piešķirtas tikai retajam. Ne pašvaldībai, ne skolas vadībai, ne tagadējai valsts varai nerūp, ka ir bērni, kuriem izsalkums jau ir ierasta sajūta.
M. KRASTIŅA
Bauskā
