Tikko no Vācijas – lapiņas ar šādu uzrakstu, piestiprinātas mašīnu priekšējiem stikliem, nav retums autotirgū Rumbulā.
Tikko no Vācijas – lapiņas ar šādu uzrakstu, piestip- rinātas mašīnu priekšējiem stikliem, nav retums autotirgū Rumbulā.
Ja iecerēts pirkt lietotu auto, bieži tas tiek pasūtīts paziņām, kuri iesaistīti šajā biznesā. Taču 25 gadus vecā Karīna, kuras vecāki dzīvo Bauskas rajonā (vārds pēc viņas lūguma mainīts – D. E.), vēlējās pati atvest lietotu «autiņu» no Vācijas.
«Tās drīzāk bija alkas pēc piedzīvojumiem, kas mani mudināja triekties vairāk nekā tūkstoš kilometru no Ķelnes Vācijā uz Bausku,» tā KARĪNA.
Divatā iecerēto paveikt vieglāk
– Mācos un strādāju Vācijā. Esmu sadraudzējusies ar daudziem cilvēkiem. Paziņam pieder neliela firma, kas nodarbojas ar bojāto stiklu nomaiņu automašīnām. Ar viņa palīdzību mašīnu nopirkt nebija grūti.
Par 500 eiro iegādājos «Ford Escort» – 1994. gada modeli, ar 1,4 motoru, «benzīnnieku», sarkanu, ar nedaudz iebuktētu motora pārsegu. Specifiskā uzņēmuma īpašnieks uzticēja savu busiņu un treileri. To uzlādējām, un «atiet»! Tobrīd Vācijā atradās arī draudzene, šķita, ka divatā varam pieveikt pašu nelabo! Līdzi, protams, termoss ar stipru kafiju un uz lapiņas uzrakstīts maršruts. Atzīšos – lai orientētos kartē, man nepieciešami kursi vai jālūdz, lai ģeogrāfijas skolotājs atgādina pamatprincipus.
No Ķelnes (atrodas Ziemeļreinas-Vestfālenes federālajā zemē) līdz Vācijas–Polijas robežai ir ap 750 kilometru. Kad nokļuvām līdz tai, mūs iedzina vecā lidlaukā. Kāds skaidroja, ka šajā vietā, ko iesaukuši par «atstojņiku», jāgaida, lai uz robežas neveidotos rindas.
Līdz ar krēslu pamazām piezagās panika. Mēs, divi jauni un «zaļi» skuķi, apkārt tikai «veči» sporta tērpos un naģenēs.
Dzeltenā mašīnīte neizpalīdz
Ieslēdzāmies busiņā. Bailes bija tik lielas, ka aizmigt nebija iespējams. Kāds lietuvietis mēģināja mūs pārliecināt, lai izvēlamies īsāku ceļu braukšanai uz mājām, sekojot viņam. Mēģinājām jokot: «Mamma jau bērnībā teica, lai neuzticamies svešiem onkuļiem!»
Izdzirdējām, ka šeit mēdzot iegriezties dzeltena mašīnīte, ar kuras šoferi sarunājot, protams, par samaksu, nepieciešamās formalitātes var kārtot bez rindas. Lūk, lūk! Tur jau tā brauca! Sūtīju draudzeni sākt sarunas, jo vienai jāpaliek mašīnā. Taču viņa bija pārāk nosalusi, jo nesildījām salonu, taupot degvielu, pārāk izmisusi, pārāk tieša, asa, lai kaut ko sarunātu. Nācās vien gaidīt. Bija pagājušas deviņas stundas, līdz izkļuvām no «elles». Apbraucam rindu
Sekoja ilgs brauciens cauri milzīgajai Polijai. Šaurie un līkumainie ceļi var padarīt traku šoferi, kurš ir pārguris un pārdzēries kafiju.
Pirms Polijas–Lietuvas robežas stāvēja milzīga rinda ar tādiem pašiem mašīnu kārotājiem kā mēs. Nospriedām, ka jāriskē apbraukt garo rindu. Ja izdosies, ietaupīsim laiku, ja ne, mūs aizdzīs uz rindas galu. Izlikāmies par «nezinīšiem saules pilsētā» un šāvām visiem garām. Protams, formās tērpti poļu pani mūs pamanīja un paprasīja dažas papīra banknotes. Kaulējāmies, tomēr iedevām naudiņu. Teicām, ka esam noilgojušās pēc mājām, ātrāk vēlamies tajās nokļūt. Lietuviešiem kļuva mūsu žēl, tikām bez rindas. Latviešu zēniem dokumentu kārtošana gāja no rokas.
Ar dievu, Saloči–Grenctāle! Sveikas, mājas!
P. S. Autobraucēji, stūmēji, vērotāji, nīdēji, arī blakussēdētāji! Lai mūsu tikšanās šajās lappusēs būtu interesantas, ceru saņemt stāstus, kādi bijuši jūsu piedzīvojumi pie stūres. Zvaniet pa tel. 3923926, rakstiet – epasts: , redakcijas adrese: «Bauskas Dzīve», lappusei «Tavs auto», Rīgas iela 51, Bauska, LV-3901!
