Ramute Baltadone ir Latvijas Kristīgās akadēmijas mācībspēks. Viņa lasa lekcijas kristīgā sociālā darba programmā. R. Baltadone dzimusi Bauskā, taču tagad šurp atbrauc tikai brīvdienās pie mammas.
Ramute Baltadone ir Latvijas Kristīgās akadēmijas mācībspēks. Viņa lasa lekcijas kristīgā sociālā darba programmā. R. Baltadone dzimusi Bauskā, taču tagad šurp atbrauc tikai brīvdienās pie mammas.
Līdz piektajai klasei mācījusies Bauskas 1. vidusskolā. Pēc tam pārgājusi uz mūzikas internātskolu Rīgā. Absolvējusi Kultūras darbinieku tehnikumu, specialitāte – kultūras pasākumu organizatore. kādu laiku strādājusi Līduma kultūras namā, vadījusi tā māksliniecisko daļu. Ramutes pieredzi papildinājis arī pārdevējas darbs. Viņa beigusi augstskolu “Attīstība”, iegūstot profesionālo augstāko izglītību sociālajā darbā.
Šogad Ramutei jāiegūst maģistra grāds šajā augstskolā. Darba tēma saistīta ar supervīziju jeb pārraudzību sociālajā darbā.
Jums ir ļoti interesants vārds. Kā to ieguvāt?
– Tas man ir, pateicoties vecākiem. Mamma ielika tādu vārdu, jo tā sauca viņas draudzeni. Mātei patika draudzenes aktīvā pozīcija. Mans vārds ir atvasināts no lietuviešu vārda “ramuss”, kas tulkojumā nozīmē ‘mierīgs’. Savukārt “ramune” ir ‘margrietiņa’. Agrāk es ļoti pārdzīvoju, jo man nebija vārdadienas. Domāju, kāpēc es neesmu Daiga vai Ilze kā kārtīgai sievietei pienākas? Taču es ļoti labi sadzīvoju ar savu vārdu. Tagad modē ir divi vārdi. Ja man būtu jāizvēlas otrais, tad tas arī būtu Ramute.
Vai ir gadījies piedzīvot interesantus brīžus saistībā ar neparasto vārdu?
– Zinu cilvēku ar uzvārdu Ramute. Reiz iepazinos ar puisi, kura mātei Jelgavas pusē arī ir vārds Ramute. Viņš pirmo reizi sastapās ar vēl kādu, kuru sauc tāpat kā viņa mammu. Izrādījās, ka mums ar viņa mammu ir daudz kopīga.
Arī aktīvā dzīves pozīcija, vēlme būt saskarsmē ar cilvēkiem?
– Bez šaubām. Esmu strādājusi par pārdevēju, tādējādi kontaktējoties ar dažādiem cilvēkiem, ne tikai ar kādu konkrētai videi piederīgu. Deviņdesmito gadu sākumā bija jāspēj izdzīvot. Tāpēc nācās strādāt par pārdevēju. Mani darbs nepazemoja, bet cilvēki, kuri ieraudzīja mani veikalā, neizpratnē jautāja: “Ramute, jūs veikalā?” Protams, arī tad man gribējās no dzīves vairāk, mocīja neziņa, kas būs tālāk. Vai tiešām dzīve apstāsies pie maizes klaipu un desas luņķu pārdošanas? Urdīja jautājumi: kas es esmu, kur man būt, kur strādāt?
Dzīvē mūs lauž, apskrāpē, tēš, bet sāpes ir tās daļa. Garīga sāpe padara humānāku. Cilvēks ir būtne, kas tiecas pēc komforta. Kad mediji piedāvā, ka ir vajadzīgs tas un tas, bet tev nav tā vai vēl kaut kā, rodas diskomforts. Tomēr man tik un tā patīk dzīvot, jo Dievs ir licis, ka cilvēkam ir jādzīvo, jādara, jo tam visam ir jēga. Es vispār vairs neredzu jēgu ārpus Dieva. Bez šaubām, tev ir savs dienas plāns, savi mērķi, taču ir tā saucamais “X” faktors, kad kaut kas notiek it kā tāpat vien, taču nekas nenotiek tāpat vien.
Kas ir jūsu Dievs?
– Es ticu Bībeles dievam Jēzum Kristum. Bībeles Dievs tevi dara brīvu. Kad es esmu atdevis dzīvi Dievam, esmu atkarīgs no tā, brīvs un manī ir miers. Ma ni satrauc, ka citiem cilvēkiem sāp un ka notiek nelaimes, karš. Mani tas neatstāj vienaldzīgu, taču ir brīvības izjūta, ka Dievs to zina un visam ir sava vieta, lietu sakārtotība, ka viņš vada. Man ir dienasgrāmata, kurā rakstu ticības piedzīvojumus ar Dievu. Tajā ir lūgšanas par cilvēkiem, svarīgi notikumi. Es varu izsekot, kad un kādā veidā Dievs ir atbildējis.
Kā jūs atradāt ceļu pie Dieva?
– Mana ģimene tiešā veidā nebija saistīta ar ticību, jo bija padomju laiki, taču pie mammas nāca ļoti jauka kundzīte no katoļu baznīcas. Es sāku svētdienās iet uz katoļu baznīcu. Man ļoti patika dievnama vide. Lasīju pasakas par Dieviņu, gūstot sapratni, ka ir kaut kas augstāks.
Bībele toreiz nebija pieejama veikalos. Klases biedrs, ar kuru kopā klausījāmies “smago” roku, “metālu”, atgriezās no armijas un atveda man Bībeli. Es sāku lasīt. Radās tik daudz jautājumu, uz kuriem cilvēki nemaz tik vienkārši neatbildēja, jo viņiem bija subjektīva izpratne. Sākās izziņas process. Kāpēc ir tik daudz reliģiju, bet tikai viens Dievs? Kāpēc ir pagāni, dievturi, krišnaīti, katoļi, sektanti? Kas ir Bībele? Es sapratu, ka Bībele ir īpaša grāmata, ja tā izdzīvojusi tūkstoš gadu garumā.
Es sapratu, ka tas ir Dieva inspirēts vārds, kas izdzīvojis cauri gadsimtiem. Tad tu sāc lasīt šo vārdu un tas tevi pārveido. Ja gribi iepazīt Dievu, tad viņš tevi arī vadīs. Sekulāram cilvēkam ir grūtāk saprast, ka Svētais Gars ir tas, kas viņu vada. Vada tad, ja viņš nekļūst pašpietiekams. Latvieši lieto vārdu “sirdsapziņa”. Patiesībā caur sirdsapziņas balsi runā Dieva gars.
Vai nebija vilšanās garīgajā ceļā?
– Vilšanās arī ir daļa no mūsu dzīves. Es domāju par vilšanos garīgā ceļā, kad tev ir priekšstati, kā Dievam būtu jārīkojas. Būtu jāizbeidz netaisnība, kāds jāsoda. Taču nekas nenotiek, kā, mūsuprāt, būtu jābūt. Bet viņš ir Dievs, mēs viņa radības. Lai arī mēs esam radīti pēc viņa līdzības, tomēr esam viņa bērni, kas ne vienmēr uzreiz zina, kāds ir pareizais ceļš. Tajā brīdī, kad mēs viļamies un esam tukši, ienāk Dievs, jo viņam tur ir vieta un telpa. Jo tur nav tēlu par viņu, nav elku un viņš var ienākt.
Posts, kas ir pasaulē, tomēr rada daudz jautājumu par Dievu…
– Jā, un es nevaru neko citu iedomāties, kā vien to, ka Mateja evaņģēlijā ir teikts – cilvēks pret cilvēku sacelsies. Tās ir laiku zīmes. Ļaunums pieaugs. Es ticu Kristus atnākšanai, viņš nāks un glābs cilvēci. Ļaunumam ir jāparādās visā “dailē”, lai cilvēks spētu atšķirt un izvēlēties. Var piekopt citas reliģijas, taču tās nenes glābšanu, kad tu varēsi dzīvot jaunā zemē. Glābts var tikt tikai caur Jēzu Kristu. Pirms tam mani mocīja jautājums, vai es esmu radīta vienīgi, lai nodzīvotu septiņdesmit, astoņdesmit, deviņdesmit gadu? Tāpat jautājums, vai es esmu pasaulē tikai tāpēc, lai radītu pēcnācējus? Tagad zinu, ka tam ir daudz plašāka nozīme.
Cik lielā mērā kristīgais sociālais darbs maina cilvēku?
– Vispārējais sociālais darbs skata cilvēku un viņa problēmas vidē, sistēmā, kristīgais sociālais darbs, meklējot problēmas risinājumus, pieskaras cilvēka būtībai, viņa attiecībām ar Dievu. Tu jau vari cilvēkam iedot ēst, dar bu, rehabilitēt, taču, ja viņa kodols netiek aizskarts, pārmaiņas ir daļējas. Tomēr, arī veicot kristīgo sociālo darbu, visi netiek pārmainīti, tā ir tikai pieeja. Izvēle ir atkarīga no indivīda.
***
Vēlējums
Ramutes Baltadones vēlējums jaunajā gadā:
“Es gribētu novēlēt, lai cilvēki novērtē laiku. Lai tā nebūtu bezmērķīga laika nosišana, skatoties televīziju. Televīzija ir viens no objektiem, kas izraisa vientulību, padara garīgi nabadzīgu. Novēlu padomāt par ūdeni kā par svarīgu vērtību mūsu dzīvē, kā arī ieklausīties mūzikā.
