Lasot Viļņa Auzāna rakstu «Pa Brunavas, Ceraukstes un Gailīšu ceļiem», biju pārsteigta.
Lasot Viļņa Auzāna rakstu «Pa Brunavas, Ceraukstes un Gailīšu ceļiem» («Bauskas Dzīves» 4. jūlija numurā, 11. lpp.), biju pārsteigta. Esmu Budbergas Svētā Pāvila evaņģēliski luteriskās draudzes valdes locekle. Mūsu baznīcā var tikt iekšā katru dienu, ieejot draudzes mājā pie mūsu saimniekiem. Ik dienu viens no viņiem ir mājās un tur atrodas atslēgas. Draudzes mājā ir apskatāma informācija par mūsu baznīcu. Stends nav uzstādīts, bet tiem, kurus interesē mūsu dievnams, ir iespējams iepazīties gan ar datiem, gan aplūkot to no iekšienes. Arī tualete ir mašīnu stāvlaukumā.
Mūsu saimniece Zigrīda Červinska ir ļoti sarūgtināta, jo viņa nevienu nav atraidījusi. Turklāt baznīca katru dienu tiek vēdināta. Ja žurnālists būtu pie viņas vērsies, varētu mūsu baznīcu apskatīt.
Redakcijas piebilde
Varbūt vietējie ļaudis zina, pie kā jāvēršas, lai iekļūtu dievnamā. Taču interesanti, kā iebraucēji no tālienes var zināt, kur atrodas draudzes māja un kā sameklēt saimnieci. Tūrisma objektos vajadzētu būt gan norādēm, gan cita veida viegli pamanāmai vizuālai informācijai. Baznīcas atslēgas tuvējās mājās tūristi noteikti nemeklēs, bet vīlušies dosies uz citu objektu.
