Itāliešu rakstnieka romāns noteikti ir iekļaujams 20. gadsimta Eiropas literatūras zelta fondā.
Itāliešu rakstnieka romāns noteikti ir iekļaujams 20. gadsimta Eiropas literatūras zelta fondā. Dīvaini, ka Latvijā šis darbs ir tikpat kā nepamanīts, toties atsauces uz D. Budzati romānu itin bieži ir gadījies redzēt pazīstamu mūsdienu filosofu darbos.
Romānā vispār nav notikumu – tie risinās tikai galvenā varoņa Džovanni prātā un sirdī. Runa ir par cilvēka eksistences jēgu, par ideālu un realitātes disonansi, par sapņiem un cerībām, ko tikai retajam izdodas īstenot dzīvei atvēlētajā laikā.
Tuksnesis ir kā poētiska metafora, bet militārais forts, kurā dienē leitnants Džovanni, – dvēseles cietoksnis. Pāri visam – neizsakāma vēlme dzīvot pilnestīgi, atrasties diženu, dramatisku notikumu centrā. Tos gaidot, aizrit gadu desmiti, un tā arī nav neviena notikuma, par ko varonis varētu sacīt: “Jā, bija vērts izturēt pārbaudījumus un šo mirkli piedzīvot!”
Autors ir izsmalcināts vārda meistars. Ārkārtīgi skaista proza, kas maigi plūst no grāmatas lappusēm, radot vieglu smeldzi par zudušām ilūzijām.
