Šogad Latvijā izdoti ievērojamā romāņu filologa, vēsturnieka un diplomāta Arnolda Spekkes (1887–1972) memuāri «Atmiņu brīži», kuros ir interesanti fakti par mūsu rajonu.
Šogad Latvijā izdoti ievērojamā romāņu filologa, vēsturnieka un diplomāta Arnolda Spekkes (1887–1972) memuāri «Atmiņu brīži», kuros ir interesanti fakti par mūsu rajonu.
Grāmata pirmo reizi tika publicēta 1967. gadā trimdā.
Memuāru autors ir nācis pasaulē Vecumniekos, tālab viņa bērnības atmiņas saistās ar mūsu novadu. Līdztekus Vecumniekiem daudz pieminētas arī A. Spekkes mātes dzimtās mā- jas – Stelpes pagasta «Cīruļi», kuru aprakstā ir daudz vērtīgu liecību par dzīvi turīgu zemnieku sētās 19. gadsimta beigās.
«Cita valsts» upes krastā
«No Vecmuižas skolas līdz «Cīruļiem» bija 12 verstis to laiku rēķinā. Tiešā gaisa līnijā – labi ja iznāktu puse, jo bija jābrauc apkārt lielajiem purviem, kurus veidoja toreiz vēl neizbagarētā Misas upe. Ziemas laikā varēja braukt tieši tiem pāri, bet tas tika darīts reti, jo Misas upes purvāju akačiem nebija laba slava: tie vietām lāgā neaizsala un tādēļ bija bīstami. Šai lēnai, melnas rāvas ūdeņu upei bija ģeogrāfiskas šķirotājas loma, proti, kad viņas krastos siena laikā sabrauca siena pļāvēji no abām pusēm, tie sajuta sevi viens pret otru abos krastos kā svešinieki, citas «valsts» ļaudis. Arī «Cīruļiem» piederēja prāva sloksne no krasta malas, un siena laikā tur bija liela kustība un priecīga dzīvošana.»
Desmit sētu pagasts
«Mājas bija vislielākās visā plašā apkaimē. Tās esot cēluši septiņi pagasti (senāk par pagastu dēvēja arī 10 zemnieku sētu, no kurām vienu saimnieku muižas pārvaldnieki iecēla par atbildī- go – desmitnieku – R. Ā.), par kuriem mans vecaistēvs, Cīruļu Jānis, esot bijis vecākais. Atceros viņu redzējis, kā mazs puika sēdēdams uz mātes rokas. Kad man bija viņš jāskūpsta uz vaiga, no tā atteicos, jo vaigs esot bijis «ass». To vēl gan atceros, ka vecaistēvs vienmēr gāja skūtu seju un vienmēr garos, gan pašaustos, svārkos, kas viņa jau vecumā trauslajam stāvam piedeva sevišķas cienības izskatu.
(…) Mājas bija celtas uz paaugstas rozas muguras, tagad saka – morēniskas, starp divām ielejām, no kurām vienu, Stelpes muižas virzienā, vēl manā laikā sauca par Ezeru. Tā nebija ne lāga ganības, ne lāga pļava ar daudzām dziļām sīku bijušo strautiņu gultņu ieplakām, kurām pāri braucot iznāca pamatīga izlocīšanās uz ratu sēdekļa. Kad «ezeram» bija pāri, bija jābrauc stāvus uz augšu pretim lielu, vecu un skaistu koku segtām mājām. Tad bija jākāpj laukā, lai attaisītu vārtus un tad, atstājot pa kreisi dziļo dīķi ar milzīgajiem vītoliem ap to, asā leņķī apkārt plašajam augļu dārzam bija jāiegriežas dzīvojamās mājās un vēlreiz asā leņķī, – un tad mēs bijām baltās stikla verandas priekšā, kuru apēnoja plaša kroņa kastaņkoks.»
«Cīruļos» svin Jāņus
«Bet nu brauksim taču beidzot uz «Cīruļiem» svinēt Jāņus. Vecaistēvs sen jau gulēja smilšu kalniņā Bārbeles kapos, bet Jāņi bija un palika «Cīruļu» tradīcija, gadiem ilga.
Ciemiņu parasti sabrauca prāvs skaits. Nav man vairs priekšstata par to sastāvu. Atceros tikai inteliģentas un cienīgas senlaicīgas uzvedības kaimiņus Kaktiņus, atceros divas jau vidēju gadu Steņģu jaunkundzes, kas bija ļoti atjautīgas un asprātīgas sarunā.
Pievakarē tika sniegta kafija ar speciāli ceptām baltām maizītēm. Tad, pirms krēslas, kad bija jādedzina raganas (jāņuguns kārtsgalā – R. Ā.), tika iets spēlītēs. Vistrakākā tempā bija slēpšanās (to toreiz sauca par tripatariem), it sevišķi, kad pie koka ar aizsietām acīm bija nolikts mans krusttēvs Andrejs, kas bija straujas dabas cilvēks. Kā tur gāja pa lielajiem jāņogu krūmiem, kāda tur bija uztraucoša skriešana utt. Tad nāca gājiens uz tuvējo Jāņu kalniņu, kur notika visa tradicionālā Jāņu svinēšana.
Krēsla lēnām klājās pāri mūsu nomales noriņām un lejām, un bija tik jauki redzēt, ka malu malās iedegās raganas. Apstākļu zinātāji tūdaļ novērtēja, kurš kaimiņos čaklāks, kam vairāk raganu, kam mazāk, visu, precīzā kaimiņu būšanas grāmatvedībā. Dziedāšana, apdziedāšana, kroņi utt. Visi bija kopā, te sociālo šķirojumu nebija. Tie nāca vēlāk. Kad nu lāpas bija izdegušas, kad to atliekas bija nokritušas zemē, tad nu visi posās uz mājām vakariņās. Mūsu lielajā «kungu gala» istabā bija klāti galdi un te nu ciemiņu un arī rentnieku, kas šai gadījumā tika aicināti (bez sievām!), izsēdināšana notika pēc visstingrākā protokola likumiem. Pie centrālās sienas – goda viesi, pie ārējās sienas – jau attālākie radi, kaktā pie durvīm – sociālajās pakāpēs drusku zemāk stāvošie. Tas laikam nozīmēja kādas sensenās sociālās šķirošanas principus, kas tikai reti tika pārkāpti. Ja gadījās gaužām retas precības saimnieku kārtas un gājēju (kalpu – R. Ā.) kārtas pārstāvju starpā, tad ļaudis neapnika šo faktu komentēt gadiem ilgi.»
Dzīves mierīgais plūdums
«Ēdieni bija bagātīgi. To karti vairs neatceros, to tikai atceros, ka vasaras laikā gaļas «rikte» parasti mēdza būt cepts šķiņķis ar salātiem krējumā. Saldo vidū parasti figurēja dzērveņu sula ar visādiem pudiņiem, bija arī ekstrā numuri, piemēram, mūsu mājās lielo rudens talku laikā tika pasniegta rīsu zupa pienā ar labi daudz rozīņu iekšā. Tos laikus tā tika izjusta kā pavisam īpatnēja eksotika. Tika dzerts arī degvīns, ir baltais, ir – vēlākā stundā – zāļu, tika patērēts arī zināms alus daudzums, bet neatceros es nevienu gadījumu «Cīruļos» vai mūsu mājās, kur būtu sakarā ar to konstatējamas ārišķības vai izgāšanās sabiedrības priekšā. Tonis, lai cik jautrs, vienmēr bija piederības un uzvedības līmenī ieturēts. Labi atceros, ka lielā dzeršana pāri mēram, ar visām attiecīgām sekām, sāka ieviesties vidusskolas gadu pēdējos gados tieši krievu iespaidā.»
