Pazīstama meitenīte viņnedēļ man prasīja, kurā Luvras zālē atrodas Leonardo da Vinči glezna «Džokonda».
Pazīstama meitenīte viņnedēļ man prasīja, kurā Luvras zālē atrodas Leonardo da Vinči glezna “Džokonda”. Vecāki nolēmuši, ka rudens brīvlaiks bērniem ir jāpavada ceļojumā uz Parīzi. Citi – vēl mazāki skolēni – ir stāstījuši par braucieniem uz Ēģipti, kur vecāki ir pratuši veiksmīgi apvienot atpūtu pie jūras ar bērnu interesēm par faraonu piramīdām. Esmu klausījusies arī bērnišķīgus iespaidu izklāstus par Itālijā, Grieķijā, Krimā redzēto.
Pēc šīm sarunām mani allaž pārņem kluss prieks, ka pasaules izzināšana ceļojot vairs nav tikai elitāru ģimeņu priekšrocība. jaunie vecāki ir izglītoti cilvēki, jo saprot, kas vēl ir vajadzīgs bērnu attīstībai ārpus skolas noteiktām zināšanu apguves prasībām.
Tajā pašā laikā katru dienu pa darbistabas logu redzu pusauga puisēnu ar brillītēm, kurš joprojām mācās kādā no sākumskolas pirmajām klasēm. Ne tāpēc, ka būtu atpalicis attīstībā, bet vājredzības dēļ. Nojaušu, ka viņa vecāki šo absurdu nesaprot un nespēj problēmu atrisināt, bet pie mums taču ir sociālie dienesti, psihologi, skolotāji un visdažādākās nevalstiskās organizācijas, kuru misija ir palīdzēt ģimenēm un bērniem. Kāpēc neviens nesauc pēc palīdzības? Acīmredzot formāli tiek uzskatīts, ka viss ir kārtībā. Puika taču iet skolā un neklaiņo…
Arī pamatskolas vecuma meitēns, kurš gaida bērniņu, nav palicis ārpus izglītojamo loka. Viņai ir noteikta mājas apmācība. Trauslā pusaudze dienas pavada, bērnišķīgi draiskojoties ar draudzenēm. Saķērušās rokās, meitenes stundām ilgi staigā pa ielu. Šis pilsētas kvartāls ir viņu pasaules centrs un droši vien tāds arī paliks. Šķiet neparasti, ka briļļainais puisēns un meitene grūtniece izskatās dzīvespriecīgi. Varbūt viņi nemaz neapzinās notiekošo atšķirībā no sabiedrības vairākuma, kas šajā situācijā saskata sociālu drāmu? Iespējams, ka ģimenei palīdzība nemaz nav vajadzīga, jo bērni ir iekļāvušies tajā dzīves modelī, kas pastāv viņu redzamības un uztveres šaurajā zonā.
Jautājums par palīdzības piedāvāšanu cilvēkiem, kas to nelūdz, man vienmēr ir šķitis ļoti sarežģīts. Drīzāk tas iekļaujas ētikas, nevis vienkāršā sadzīves kategorijā. Kur ir tā robeža, kas atļautu cilvēkiem ar labiem nodomiem iejaukties citu dzīvē? Varbūt priekšstati par “normālu” dzīvošanu ir tikai mūsu iedomas un sabiedrības klišejas? Māte Terēze savā lūgšanu un eseju krājumā aicina neuzmākties ar palīdzību, ja tā netiek lūgta, bet es joprojām nespēju atzīt šādu rīcību par pareizāko vidē, kurā dzīvojam.
