Bauskas novada iedzīvotājiem 24. aprīlis bija liela prieka diena. Izrotāta ar 50 centu pastmarku, novada domē tika saņemta satiksmes ministra Ulda Auguļa sūtīta vēstule. Tā bija atbilde uz 7. martā ministram nosūtīto izmisuma pilno palīgā saucienu – novada grantsceļi nav izbraucami, nav iespējama pārtikas piegāde, saražotās produkcijas izvešana, sabiedriskā un skolēnu transporta kustība vispār. Pašvaldība lūdza izsludināt ārkārtas situāciju un sākt apņēmīgi rīkoties. Ministrs gatavojās teju pusotru mēnesi, līdz beidzot apņēmās rīkoties.
Taču lauku ļaužu priekam nav pamata. No Rīgas atceļojušajā aploksnē tik vien kā divas tukšas papīra lapas. Nē, gluži tā nav, ka Auguļa printerim tintes būtu aptrūcies. Kaut kādas burtu virtenes papīra lapas rotā. Taču atbildes pēc būtības nav. Ārkārtas domes sēdē bija konkrēta prasība – nekavējoties noteikt nepieciešamos soļus ārkārtējās situācijas novēršanai uz valstij piederošajiem grantsceļiem.
Ministrs atbildē izplūst žēlabās par naudas trūkumu ceļu remontiem, plaši izklāsta, kas bijis ieplānots pagājušajā gadā, tad paziņo par ieceri izstrādāt autoceļu sakārtošanas pro-grammu turpmākajiem trim gadiem. Burtu plūdumu viņš pašķaida ar tūkstošos un miljonos izteiktām summām, kuras kaut kam ir piešķirtas, tostarp pusmiljons Bauskas novadam pašvaldības ceļu un ielu uzturēšanai. Ko valsts darīs uz grantsceļiem Brunavas, Mežotnes, Jaunsaules pusē – ne vārda.
Secinājumi par ministra atbildi ir divi. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Auguļu puikam pamatskolā bijusi slikta latviešu valodas skolotāja. Bērnam nav iemācīta principiālā atšķirība starp pagātnes un nākotnes laiku. Viņam vaicā, ko darīs, atbildē ministrs klāsta, ko izdarīja. Otrs secinājums – nekas te lauķiem nebūs. Viņus Rīgā neviens ne grib, ne spēj sadzirdēt. Atliek domāt, kā kliegt un rīkoties skaļāk.
