Pārpildītas atkritumu urnas ar plastmasas glāzēm, krāsainām papīra krūzēm, tūtām un citām drazām, starp kurām kā spilgts svinību atribūts iesēdinātas izdegušās lāpas, kas pirms sekundēm vēl slīga kāda tautieša ciešajā plaukstā. Izsmēķi bruģa spraugās pakāpušies jau savdabīgā kalnā, mirguļojošu balonu atlieku apspīdēti, spiežas tieši acīs. Trūka vēl tikai pa kādam dabisko vajadzību kārtotājam vārtrūmē, jo pie publiskajām labierīcībām rindas savijušās līkločos, kurus izšķetināt ne katram pa spēkam un pacietībai. Novembra tumsā valsts svētkos 18. novembrī šādi izgaismojās galvaspilsēta. Nenoliedzu, ka masu pasākumos jārēķinās arī ar šmucēm, jo bez tām nekā. Iespējams, pārāk skrupulozi visu lūkoju, jo daļa to uztvēra par pašsaprotamu un ikdienišķu parādību, taču man spozmes prasījās vairāk. Šķita, ka pagājušajā mēnesī apmeklētajā Ēģiptes kūrortpilsētas vecajā tirgū tīrības bija vairāk nekā pašu iecienītajā Rīgas centrā.
Atkritumus jau paši radām, beziepakojuma dzērieni neeksistē, un utopiski būtu prasīt uz pasākumu iet ar savu krūzi vai glāzi un atspirdzinājumu pildīt līdzpaņemtajā. Taču depozīta sistēmas ieviešana gan šādā gadījumā atslogotu piedrazojumu, jo, ja ne atbildīgie, tad pilsētas «sanitāri» gan atrastos, kuri gribētu savu ikdienas budžetu papildināt par dažiem eiro. Pirms pāris dienām, 20. novembrī, stājušies spēkā grozījumi Iepakojuma likumā, ar kuriem paredzēts ieviest normatīvo regulējumu dzērienu iepakojuma depozīta sistēmas darbības sākšanai no 2022. gada 1. februāra. Tātad depozīta sāgai divdesmit gadu garumā ir pielikts punkts, jādomā tas pielikts būs arī skārdeņu un plastmaseņu «skrandām» pilsētvidē un ārpus tās.
