Kamēr Bauskas aizsargu pulkam vēl nebija sava nama, par piemērotu vietu dažādiem aizsargu pasākumiem pulka vadība atzina Kurzemes viesnīcas sarīkojumu zāli (tagadējo Novadpētniecības un mākslas muzeja ekspozīciju zāli otrajā stāvā).
Kamēr Bauskas aizsargu pulkam vēl nebija sava nama, par piemērotu vietu dažādiem aizsargu pasākumiem pulka vadība atzina Kurzemes viesnīcas sarīkojumu zāli (tagadējo Novadpētniecības un mākslas muzeja ekspozīciju zāli otrajā stāvā).
Aizsargu karnevāls pie alus avota
Kurzemes viesnīcas zālē visai bieži notika gan aizsargu slēgtie vakari, gan arī publiski pasākumi (piemēram, teātra izrādes), kas pulka kasē deva papildu ienākumus.
Šajos sarīkojumos valdošā gaisotne spilgti tēlota avīzes «Zaļā Zemgale» 1934. gada 7. numurā publicētajā aprakstā par togad 10. februārī notikušo un plaši apmeklēto karnevālu, kas pulka kasei deva Ls 500 lielu ienākumu.
«Kurzemes viesnīcas sarīkojumu zālē 10. februārī bija pulcējušies Bauskas aizsargu aicināti viesi, paši aizsargi un aizsardzes, lai jautrā un saviesīgā pasākumā atpūstos no dzīves straujā rituma. Karnevāla apmeklējums pret ieejas maksu bija noteikts karnevāla tērpos. Lielajā sarīkojumu zālē, ko štāba aizsardzes bija ierīkojušas kā saulespuķu dārzu, pulcējās raibu raibā publika. Salonansambļa «The Mexico Band» pavadībā notika dejas, kam sevišķa piekrišana bija pie jaunākās un vidējās paaudzes. Blakus tel- pās bija cienastu galdi un arī vīru piekrišanu guvušais «alus avots».»
Trejmeitiņas, klauns un fotogrāfs
«Karnevāla dalībniekus uzjautrināja 22 «trejmeitiņu» nebēdnīgā uzstāšanās. Pēc atmaskošanas izrādījās, ka tās ir štāba aizsardzes un viņu priekšniece Pommera kundze. Tāpat karnevāla viesus visu vakaru izklaidēja kāds klauns, bet no Rīgas «taisīt šeptes» bija ieradies kāds Dubins, kam pagalam neveicās, jo karnevālā taču nevienam prāts nenesās uz nopietnām andelēm. Kāds mūks, kurš vakara gaitā mēģināja viesus saukt pie mērenības visās jomās, tomēr beigu beigās sagrēkojās pats un arī lustējās pie «alus avota».
Turpat bija redzams arī kāds sodrējiem notriepies skursteņslauķis, kam pagalam neveicās mīlas lietās, jo pie dāmām tam bija maz piekrišanas. Savu «svētnīcu» sarīkojuma telpās bija ierīkojis pilsētas fotogrāfs Kārlis Grīnbergs, kas vakara gaitā neskaitāmus pārīšus intīmās pozās padarīja nemirstīgus uz mūžīgiem laikiem. Savukārt divi laimīgie karnevālu atstāja kā ieguvēji, jo pēc loterijas savā īpašumā bija ieguvuši ko vērtīgu. Teivena jaunkundze savu īpašumu papildināja ar skaistu kristāla vāzi, bet Roņa kunga īpašumā turpmāk būs sudraba portsigārs.»
Slepkavu dzīres restorānā
Rakstnieks Arnolds Apse pēc vairākiem gadiem Kurzemes viesnīcas restorānā savukārt bija pieredzējis pavisam ko citu. Šīs epizodes lasāmas viņa grāmatā «Klosterkalns»:
«1941. gada jūlijā atrados apcietinājumā Bauskā – Ekkerta nama pagrabā. Kad augusta sākumā naktī mežā tika nošauti Bauskas ebreji, nākamajā dienā man un vēl dažiem ieslodzītajiem pavēlēja doties uz Kurzemes viesnīcas restorānu sakopt telpas. Pēc notikušā slaktiņa tur bija notikusi pamatīga iedzeršana. Ēkas pagalmā atradās zils autobuss, bet restorāns bija pilns ar uniformētiem vīriem, kas visi bija diezgan smagā reibumā. Telpas bija kā pēc vājprātīgo trakošanas. Daži gulēja, kur pagadās, galdi un krēsli sagāzti, uz grīdas ēdiena paliekas un pudeles. Citi vēl sēdēja, pusnomodā klanoties, pie galdiem, uz kuriem bija tējas glāzes. Tajās – pusizdzerts degvīns. Citā telpā dzīres vēl turpinājās.»
