Pēc ilgāka perioda «Bauskas Dzīves» pastā ir sūtījumi, kuros vēstīts par suņiem.
Pēc ilgāka perioda «Bauskas Dzīves» pastā ir sūtījumi, kuros vēstīts par suņiem. Kāds anonīms autors vēstulē pauž izbrīnu, ka vietējā pašvaldība izteikusi aizrādījumu personai, kura ciematā nošāvusi bez uzpurņa brīvi staigājošu suni, kas plēsies ar sētā piesietu ciltsbrāli. Otrā vēstulē izteiktas dziļas sāpes: «Pēkšņi noskanēja vairāki šāvieni un iekaucās suns. Es ieraudzīju skrienam mūsu suni, kurš bija sašauts kā siets. Viņa dzīvošanas griba bija lielāka nekā mednieka raidītais šāviens. Paldies veterinārārstam, kurš atbrīvoja dzīvnieku no drausmīgām mokām.» Vēl vēstīts, ka suns medību laikā nošauts saimnieku acu priekšā netālu no sētas, jo dzīvnieks tobrīd saukts uz mājām. Rakstītāja piebilst: «Netaisos meklēt taisnību un kādu nosodīt, jo arī es atzīstu savu vainu. Ceru, ka tam cilvēkam (medniekam – M. O.) ir sirds krūtīs un viņš pārdomās savu rīcību.»
Abas situācijas pārdomājot, jāsecina – kamēr būs cilvēki, suņi un kaķi, tikmēr pastāvēs arī problēmas. Šīs dzīvās radības nereti ģimenēs ir tik iemīļotas un tuvas, ka spēj raisīt bezgala pozitīvas emocijas. Bez pārspīlējuma var secināt, ka dažkārt saskarsme ar četrkājainu mīluli ir kas vairāk nekā saikne ar cilvēku. Bet… pastāv attiecību otra puse – četrkājainās radības visatļautība, kas vispirms atkarīga tikai no viņa saimnieka. Mūsu avīzē vēstīts par nepatīkamiem gadījumiem. Suņu kodieni izraisījuši psiholoģiskas traumas, veselības traucējumus. Tādēļ dzīvnieku saimnieki iedalāmi divās grupās: atbildīgie un neapzinīgie. Protams, gadās nejaušības, taču kārtīgs saimnieks no tām būs pasargāts.
Vēstules lūdzu izlasīt valsts akciju sabiedrības «Latvijas valsts meži» Vidusdaugavas mežsaimniecības Bauskas iecirkņa vadītāja vietnieku medību saimniecības jautājumos Andreju Dravantu.
Viņš atgādināja, kas noteikts Ministru kabineta izdoto Medību noteikumu 5. daļas 32. punktā. «Jebkurā gadalaikā medību platībās tālāk par 200 metriem no apdzīvotām vietām sastaptie brīvi klejojošie suņi un kaķi, izņemot medību šķirņu suņus, atzīstami par kaitīgiem plēsoņām un iznīcināmi.» Tātad, runājot par sākumā pieminēto gadījumu, nepārprotami, ka izdarīts pārkāpums, jo nedrīkst pacelt ieroci apdzīvotā vietā. A. Dravants apstiprina, ka pagasta padome šajā gadījumā rīkojusies pareizi. Viņaprāt, pašvaldībām vajadzētu būt aktīvākām un stingrākām, nosakot sankcijas suņu īpašniekiem, kuri neievēro to turēšanas noteikumus. Medību speciālists uzsver, ka medniekam, kurš šauj klejojošu mājdzīvnieku, tas jāizdara nekļūdīgi. Nav pieļaujams, kā iepriekš pieminētajā gadījumā. Dzīvnieks tiek ievainots, viņa mokas redz pieaugušie un arī bērni. A. Dravants uzskata: «Ja saimnieks vēlas būt absolūti drošs par mīluli, viņam tas jātur piesiets un jāved pastaigā pie saites.»
