Iecavnieks Guntars Baltgailis šogad kļuvis par Latvijas čempionu vieglatlētikā junioru konkurencē, uzrādīdams labāko rezultātu 800 metru distancē.
Iecavnieks Guntars Baltgailis šogad kļuvis par Latvijas čempionu vieglatlētikā junioru konkurencē, uzrādīdams labāko rezultātu 800 metru distancē. Latvijas Universitātes Vadības un ekonomikas fakultātes pirmajā kursā studējošais puisis iegūto godalgoto vietu piepulcēs jau izcīnītajiem 114 diplomiem.
uu Guntar, cik svarīga tev bija šī uzvara?
– Tas nebija mans mērķis. Neesmu pārsteigts. Uzvara drīzāk ir likumsakarīga. Esmu junioru izlasē, konkurence nav liela. Lielākie spēki tiek taupīti vasaras sezonai. Šogad Universitātes izlases sastāvā piedalījos četrās sacīkstēs. Bez čempiona titula Latvijas vieglatlētu savienības kausa izcīņā ieguvu otro vietu 800 metru skrējienā.
uu Tātad – labāk cīņā zaudē nekā bez konkurences plūc laurus?
– Šo teicienu es attiecinu uz valsts mēroga sacīkstēm, jo rajona līmenī nevaru atļauties zaudēt. Rajonā sportā nekad nebūs tik augsts līmenis, kāds tas ir pilsētā. Cienu cilvēkus, kuri uztur sporta garu rajonā, vada un veido sporta pasākumus. Ir jābūt fanātiķim, lai, cīnoties par eksistences nodrošināšanu, neļautu izzust sporta tradīcijām.
uu Nākamgad tu vairs nebūsi junioru izlases sastāvā. Kādi ir tavi turpmākie plāni?
– Attiecībā uz sportu man nav nekādu ieceru. Kad vairs nebūšu junioru grupā, sportā konkurence būs milzīga, paliks profesionāļi vai fanāti. Sports manā dzīvē nav virzītājspēks. Jau tagad jāsāk domāt par to, vai spēšu uzturēt ģimeni. Ar sportu kā amatu tas nav iespējams. Nav vērts cīnīties tikai titula dēļ. Mūsu valstī pierādījies, ka cilvēkus, kuri visu mūžu ir ziedojuši sportam, aizmirst un viņi nevienam vairs nav vajadzīgi. Sportoju, lai mana fiziskā un garīgā slodze Universitātē būtu līdzsvarā.
uu Sportam esi nolēmis teikt nē?
– To es neesmu teicis. Sportošu veselības dēļ, iespējams, pievērsīšos aerobikai. Vieglatlētikā ir specifisks treniņa process. Tā nav vienkārši paskraidīšana. Tā, tāpat kā jebkurš sporta veids, attīsta izturību, bet sagrauj citas ķermeņa funkcijas. Agrāk sportoju ar mērķi piedalīties prestižās sacīkstēs, kļūt par augsta mēroga sportistu. Tagad redzu, ka tas ir nereāli.
uu Tavs padomdevējs un soģis ir treneris Elmārs Gāga?
– Par savu treneri varu teikt visu to labāko. Pie viņa trenējos jau vienpadsmito gadu. Mums ar treneri nekad nav radušās domstarpības. Treneris uz sportu šodien raugās reāli. Viņš saprot, ka izglītībai ir lielākas perspektīvas nekā vieglatlētikai, tāpēc, ja ir jāizvēlas gatavoties sacensībām vai eksāmeniem, treneris mudina dot priekšroku mācībām. Es Elmāru Gāgu uztveru kā draugu.
Mans galvenais virzītājspēks dzīvē ir Dievs, jo cilvēki ir relatīvi vietā un laikā. Viņu domas, uzskati un pieredze der tikai konkrētos gadījumos, bet ne vienmēr. Turpretī Bībeles sludinātās idejas ir mūžīgas.
uu Tev nācies skriet ne tikai pa tēvzemes ceļiem…
– 1995. gadā Vācijā rīkotajās skolēnu meistarsacīkstēs vieglatlētikā 1000 metru disciplīnā biju pirmais. 1994. gadā šajā pašā disciplīnā izcīnīju trešo vietu Baltijā. Vācijas pilsētiņā Dēmicā skolēnu apmaiņas programmas «FU» ietvaros pavadīju laiku no 1995. gada augusta līdz 1996. gada jūlijam.
uu Atbrauci mājās un izcīnīji pirmo vietu valstī krosā jauniešu konkurencē?
– Sportu nebiju atstājis novārtā un tāpēc nebija grūti gūt uzvaru.
uu Liekas, ka tev sportā panākumi nāk viegli…
– Sešreiz nedēļā trenējos Universitātes piedāvātajās sporta zālēs un stadionā. Sazvanos ar treneri, un viņš man sastāda treniņu grafiku.
Treniņš sastāv no krosa, ātruma izturības treniņa un darbošanās svaru zālē.
uu Tavs lauciņš ir tikai vieglatlētika?
– Līdz trešajai klasei, lai nebūtu jādzied korī, spēlēju basketbolu. 1989. gadā ierindojos otrajā vietā motošosejā braukšanā pa apli.
