Ar dr. D. A. Lēbera finansētā žurnāla «Latvijas Vēsture» fonda atbalstu top pētījums par nacistu okupācijas režīma represijām pret civiliedzīvotājiem Bauskā un apriņķī 1941. un 1942. gadā.
Ar dr. D. A. Lēbera finansētā žurnāla «Latvijas Vēsture» fonda atbalstu top pētījums par nacistu okupācijas režīma represijām pret civiliedzīvotājiem Bauskā un apriņķī 1941. un 1942. gadā.
Žurnāla «Latvijas Vēsture» šī gada pirmajā numurā bija publicēti divi dokumenti un komentāri par Bauskas apriņķa un policijas priekšnieka Hugo Vanaga darbību 1941. gada jūlijā un augustā. Šo publikāciju lasītājiem piedāvājam saīsinātu.
Apsūdzētā viedoklis
Par noziegumiem, kas norādīti Krievijas PFSR KK 58. panta 1.a daļā, apsūdzētā Hugo Jāņa d. Vanaga krimināllietas nopratināšanas protokola fragments.
Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas Bauskas apriņķa nodaļas izmeklētājs Zaicevs: «Pilsoni Vanag, pastāstiet par savu darbību vācu okupācijas laikā!»
Hugo Vanags:
«1941. gada jūnijā es ar ģimeni dzīvoju Jelgavā. Drīz pēc tam, kad vācu karaspēks ieņēma Jelgavu, bijušās Latvijas armijas instruktoriem un virsniekiem bija jāpiesakās policijas iestādēs. Tā kā es biju atvaļināts bijušās Latvijas armijas virsleitnants, jūlija sākumā devos uz pilsētas policijas iecirkni, lai reģistrētos. Pēc tam 26. jūlijā saņēmu izsaukumu ierasties Jelgavas pilsētas policijas iecirknī. Tur man parādīja rīkojumu, ar kuru man bija pavēlēts doties uz Bausku un pārņemt Bauskas apriņķa un policijas priekšnieka pilnvaras no līdzšinējā priekšnieka Druvaskalna. Saņēmis šādu rīkojumu, atteicos un paskaidroju, ka nekad neesmu bijis saistīts ar policijas darbu, pilnīgi to nepārzinu un turklāt nepārvaldu arī vācu valodu. Tad man lika pagaidīt un par manu atteikšanos informēja Jelgavas pilsētas policijas iecirkņa priekšnieku Vāgulānu, kurš man draudēja ar arestu par pavēles nepildīšanu. Tā man nekas cits neatlika kā saņemt nosūtījumu un ar to doties uz Bausku.
27. jūlijā pārņēmu Bauskas apriņķa un policijas priekšnieka pilnvaras. Šajā laikā Bauskā par politisko darbību bija arestēti un ieslodzījumā jau atradās apmēram 450 cilvēku. Tā kā Bauskas cietums bija pārpildīts, arestanti bija izvietoti arī vairāku māju pagrabos. Apsargātā pilsētas ambulancē atradās līdz tam jau sterilizētie apmēram 50 ebreju, bet pilsētas nomalē ierīkotajā ebreju geto – apmēram 200 ebreju. Sākot pildīt jauno amatu, jūlija beigās Bauskas pilsētas vācu komandants Nepels izsauca mani ierasties pie viņa. Ieradies viņa kabinetā, ar tulka starpniecību saņēmu mutisku pavēli sākt ebreju lietas nokārtošanu. Sākumā nesapratu, kas ar to domāts, un pārjautāju. Tad viņš skarbi atteica, ka nepieciešams attīrīt Bauskas pilsētu un apriņķi no ebrejiem. Tikai tad sapratu, ka man uzdots organizēt ebreju iznīcināšanu. Šādu rīkojumu pildīt nespēju un atteicos to darīt, paskaidrodams, ka manā rīcībā nav cilvēku, kas spētu to veikt. Vācu komandants pēc mana atteikuma, rupji lamādamies, izgrūda mani no sava kabineta. Pēc pāris dienām, jau augusta sākumā, man atkal vajadzēja ierasties pie viņa. Šoreiz tiku iepazīstināts ar kādu no Rīgas atbraukušu SD Arāja bataljona leitnantu. Viņa klātbūtnē man vēlreiz pavēlēja savākt visus Bauskas pilsētā un apriņķī dzīvojošos ebrejus un nodot tos šī leitnanta rīcībā. Atbildēju tāpat kā iepriekšējā reizē, ka man nav cilvēku, kas spētu veikt šādu operāciju. Nepels, izdzirdot atkal manu atteikumu, dusmās pavēlēja tulkam sazvanīt apriņķa policijas iecirkņu priekšniekus un viņa vārdā nodot rīkojumu nekavējoties sākt apriņķa pagastos esošo ebreju nogādāšanu Bauskā. Policijas 1. iecirkņa priekšniekam Augustam Janēvicam vēl tika pavēlēts organizēt ebreju nogādāšanu Vecsaules mežā un šīs vietas apsardzi.»
Dokumenta komentārs
No tālākajiem izmeklēšanas un pratināšanas materiāliem secināms, ka 1941. gada augusta traģiskajā notikumu gaitā H. Vanags nepiedalījās. Septembrī viņu atbrīvoja no amata. Pēc tam notikumi risinājās Jelgavā, kur viņš atgriezās pie savas ģimenes. H. Vanags bija policijas iestāžu uzraudzībā, līdz 1942. gada februārī Jelgavas pilī notika tiesas prāva. Pēc lietas apstākļu noskaidrošanas un apsūdzības par pavēles nepildīšanu pierādīšanas vācu prokurors saskaņā ar kara laika likumiem prasīja H. Vanagam augstāko soda mēru – nošaušanu. Tiesa sodu mīkstināja un piesprieda deviņus gadus ilgu ieslodzījumu koncentrācijas nometnē. Pēc H. Vanaga lūguma piespriestais sods tika aizstāts ar nosūtīšanu uz fronti.
Kamēr nav izdevies atrast vācu tiesas un izmeklēšanas materiālus, publikācijā ietverto informāciju var uztvert arī kritiski un vērtēt to, iespējams, kā H. Vanaga mēģinājumu attaisnot sevi, jo atbrīvošana no Bauskas apriņķa un policijas priekšnieka amata varēja tikt uzskatīta par vērā ņemamu argumentu. Dažās citās krimināllietās ir pretrunīga informācija, ka patiesie H. Vanaga atbrīvošanas iemesli bijuši saistīti ar nošauto ebreju vērtslietu piesavināšanos.
Bezspēcība likteņa priekšā
Pēc kara H. Vanagu apcietināja un tiesāja. Apsūdzība balstījās tikai uz faktu, ka H. Vanags vācu okupācijas laikā bijis Bauskas apriņķa policijas priekšnieks un pēc amata atstāšanas vācu armijas rindās piedalījies cīņās pret Sarkano armiju un partizāniem. Pat viņa formālai aizstāvībai nozīmētais advokāts uzsvēra skatāmās lietas ļoti specifisko raksturu un lūdza tiesu izsaukt vairākas personas, kas varētu liecināt par H. Vanaga darbību pret vācu okupācijas režīmu. Advokāta lūgums tika noraidīts. Tiesas vīri pat nemēģināja noskaidrot faktus, jo viņu izpratnē to bija pietiekami. Tiesas spriedums bija augstākais soda mērs – nošaušana. Vēlāk tas tika mainīts, nosakot 20 gadu ilgu ieslodzījumu.
Zīmīgi ir paša H. Vanaga padomju tiesas prāvā teiktie pēdējie vārdi pēc sprieduma nolasīšanas: «Nevainīgu cilvēku nogalināšanu organizēja vācu represīvās iestādes, iesaistot latviešus. Savu vainu atzīstu tikai tiktāl, ka pret savu gribu kļuvu par šo noziedznieku kalpu. Nespēdams neko ietekmēt, tik pazemots kā vācu okupācijas laikā savā dzīvē nebiju bijis.»
Saņemot padomju tiesas spriedumu un teikdams šos vārdus, H. Vanags droši vien jutās tikpat pazemots un bezspēcīgs sava traģiskā likteņa priekšā kā vācu okupācijas gados.
