Atceros 1939. gada 23. augustu – dienu, kurā parakstīts Molotova- Ribentropa pakts. Slepeni līgumi par Eiropas sadalīšanu diviem plēsoņām.
Atceros 1939. gada 23. augustu – dienu, kurā parakstīts Molotova- Ribentropa pakts. Slepeni līgumi par Eiropas sadalīšanu diviem plēsoņām.
Tieši tajā gadā Bauskā, tagadējā Rātslaukumā, notiek gadatirgus. Kopā ar klases biedru Ēriku Mucenieku aiz ziņkāres pārstaigājam tirgu, vērodami visādas izdarības. Esam mazpulku formās. Pēkšņi dzirdam, ka Bauskā iebraucis prezidents Ulmanis. Pēc brīža redzam – prezidents, divu civilpersonu pavadīts, iepērkas tirgus būdiņā, iegādājas dažādas preces, arī apavus un drēbes. Ievērojis mūs, mazpulku dalībniekus, pienācis pasniedz mums roku, apjautājas, ko mēs audzējot savos lauciņos. Atceros, mana atbilde bija – cukurbietes. Prezidents mūs paslavēja, novēlēja augt Latvijai. Mēs braši salutējām, pieliekot roku pie cepures naga. Šis rokasspiediens ir palicis neizdzēšamā atmiņā. Liktenis bija lēmis šīs plaukstas nolikt uz Tēvzemes Latvijas altāra.
Šogad 23. augustā, pēc 62 gadiem, stāvam Bauskā, Korfa dārzā, kopā ar vēl dzīvajiem vecajiem karavīriem – leģionāriem – pie Latvijas karoga, tā godinot mūsu šodienas Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, kura apmeklēja mūsu pilsētu.
Prezidente nāk! Pāršalc lokā stāvošie sagaidītāji. Jūtos mazliet pacilāts, lepns – Bauskā, manā dzimtajā pilsētā, viesojas mūsu zemes Latvijas prezidente, mūsu armijas virspavēlniece, armijas, kurā dien mūsu dēli, mazdēli un mazmazdēli. Pēkšņi manī rodas satraukums, jūtu, ka esmu nosarcis, redzot, ka sagaidītājos mostas pūļa instinkts – kas stiprāks, uz priekšu, neskatoties, ka viņš pastumj sānis vecāku, nevarīgāku, varbūt savu māti. Ir jānomierinās! To visu ir radījusi mūsu zemes pusgadsimta okupācija.
Pēc uzrunas prezidente apstaigā sagaidītājus, lēnām virzoties uz vietu, kur stāvam mēs. Mirklis… un prezidente stāv manā priekšā. Ar satraukumu acīs viņa saņēmusi manas rokas, kam nav vairs plaukstu, kuras pirms 62 gadiem spieda prezidents Kārlis Ulmanis. «Kā dzīvojat?» skan prezidentes jautājums. Atbildu, ka sūdzēties nevaru, tikai satraukumu rada mūsu valdības attieksme pret maniem cīņu biedriem, kuri atdevuši veselību okupācijas varas cietumos un nāves nometnēs. Teicu, ka šodien Tēvzemes sardzē stāv mūsu mazmazdēli, ka, redzot šādu attieksmi pret viņu vectēviem, Dievs zin’, vai viņi būs gatavi aizstāvēt tā savu tēvzemi, kā to darījām mēs. Piebilstu arī par mūsu zemes kā agrāras valsts zemniecības kritisko situāciju.
Prezidente uzklausa mani ar vislielāko sapratni. Mēs varam būt lepni par savu prezidenti, jo pasaules valstu vadītāju pirmajās rindās redzam mūsu Vairu Vīķi-Freibergu.
Vēlam viņai spēku un izturību.
I. ZELTIŅŠ, Bauskas aizstāvēšanas cīņu dalībnieks 1944. gadā
