No baušķenieka Edvīna Hegenbarta sakrātajiem senlaicīgajiem atradumiem un dāvinājumiem būtu iespējams atvērt izstādi.
No baušķenieka Edvīna Hegenbarta sakrātajiem senlaicīgajiem atradumiem un dāvinājumiem būtu iespējams atvērt izstādi.
«Katrā mūžu nokalpojušā priekšmetā ir vērtība. Es nespēju vērtīgu atradumu nepacelt, jo tad tas aizies nebūtībā,» spriež Edvīns.
Skābie monētu āboli
Kolekcijas pamatu veido gan monētas, gan papīra nauda. Tā ir no dažādām valstīm – Zviedrijas, Francijas, Vācijas, Polijas, Mongolijas un citām. Edvīns jau no mazotnes vāc seno naudu un tagad arī mūsdienu naudas zīmes. Protams, paziņas zina viņa vaļasprieku un labprāt cenšas to papildināt ar saviem atradumiem, īpaši krustdēls, kurš ir jūrnieks.
Tomēr tikai krājējam pašam nereti izdodas naudu uziet. Viņa mazdārziņš esot vislabākā atradne. Rokot zemi, starp brūnajiem kukuržņiem viņš pamana kādu melnu vai zaļu apsūbējušu dārgumu. Dārzā iegūtās monētas pārsvarā bijušas darinātas 16. gs. beigās un 17. gs. sākumā. Taču nebūt tā nav, ka Edvīns rušinās pa zemi tikai tāpēc, lai kaut ko meklētu.
Parasti par katru atradumu prieks ir tikai daļējs, jo grūtākais un pacietīgākais darbs vēl veicams. Lai rūsu un apsūbējumu noņemtu, Edvīns atklājis savu metodi – monētas iespraudis skābajos Antonovkas ābolos. Pēc tam tās jāapstrādā ar speciālu šķīdumu un, tikai pucējot ar otiņām, tiek atgūts spīdums. Nākamais darbs – izziņas process. Viņš dodas uz muzeju vai meklē speciālu literatūru, lai gūtu informāciju, kur un kad monēta ir izgatavota. Uzzināto kolekcionārs pieraksta kladē.
Sapņo par sudraba dolāru
Krājot monētas, Edvīns atklājis daudz viltojumu. Piemēram, viena krievu rubļa sānos iegravēti burti ir izlasāmi, bet otram jāapgriež monētas reverss, lai varētu izlasīt. Interesanti viņam šķiet, ka tikai krievi izgatavojuši platīna monētas, savukārt spāņu naudai – vienai pesetai – esot ap 70 veidu.
Kaut arī katrai monētai ir sava aura, Edvīns no tām sajūt tikai labu starojumu. Ilgu laiku viņš makā kā talismanu nēsājis Pāvila I laika monētu, tagad esot uzticīgs vienai angļu mārciņai. Edvīns smejot piebilst: «Tātad mans maks nekad nav tukšs.» Viņa sapnis esot iegūt sudraba ASV dolāru.
Kolekcionētājs ļoti lepojas ar petrolejas lampu, to viņam uzdāvinājis kāds paziņa. «Tā ir īpaša lampa, jo ražo elektrību, un es to mēģināšu sataisīt, lai manā istabā ieplūstu neparasta gaisma,» cer Edvīns. Sakrātas dažādu formu Latvijas pirmās brīvvalsts laika pudeles – gan šauras un garas, gan plakanas – eļļai, degvīnam. Kādā maisiņā saliktas sudraba karotītes. Tās iegūtas dažādi – atrastas un atdotas. Krājējs var pat iztēloties sevi mazotnē sēžam virtuvē, kur uz galda kūpošs zupas šķīvis. Edvīnam ir saglabājusies sudraba karotīte, ar kuru viņš ēdis.
Vākumā ir dažādas rotaslietas – sudraba aproce, ķēdītes, sens sudraba naža spals, sudraba sakta, cukurstandziņas, dažādi svečturi un kurpnieka āmurs. Tā vēl varētu turpināt. Dārzā vienkopus esot sabērtas lauskas, un, ja gadīsies brīvāks brītiņš, Edvīns esot nolēmis tās salīmēt, varbūt varēs izveidot kādu trauku.
Saņēmis ģimenes Bībeli
80. gadu sākumā Edvīnam bijis lielisks ieguvums. Kāds draugs atdevis ļoti vērtīgu mantu – lielu, smagu ģimenes Bībeli. Tā 1898. gadā drukāta pie Štefana Hāgena, sējumā apvienotas Vecā un Jaunā Derība. Edvīns piebilst, ka viņam patīkot seno grāmatu valoda. Tā esot ļoti tieša, piemēram, 1839. gada dziesmu grāmatā rakstīts: «Domāts visiem laikiem un visām vajadzībām.»
Kā jau ģimenes Bībelē, paredzēta vieta saimes locekļu ierakstam. Edvīnam atlicis vien uzzināt, kur draugs to atradis. Izrādās, kādā sagruvušā mājā Gailīšu pagastā. Pats braucis pēc «loma». Tur čaulītes vien zemi klājušas, bet Edvīns tukšā neatgriezies. Atradis seno darbarīku komplektu – trejzaru dakšas, spriguļus un citus. Hegenbartu ģimenē no Kuzņecova traukiem esot mantots tortes šķīvis un tādēļ goda lieta.
Vācot senus priekšmetus, Edvīns Hegenbarts sevi iedomājas kā dižciltīgo un labprāt ar saviem priekšmetiem pārceltos laikā pirms dažiem gadsimtiem, kad cilvēka gods un vārds vairāk nozīmēja.
