Šogad aprit 95 gadi, kopš Bauskas pilsētas skolā mācās jaunās paaudzes. Teju pusgadsimta gaitā mainījies skolas nosaukums, augusi un pārveidojusies cēlā ēka, nākuši un gājuši izcili pedagogi, taču ir viena nemainīga vērtība. Bauskas Valsts ģimnāzija un sākumskola, tāpat kā iepriekš Bauskas 1.vidusskola vai pirms tās vienkārši vidusskola, dod lielisku ceļamaizi dzīvei. Te strādā pedagogi, kas pat dzelzs priekškara laikos prata iemācīt jauniešiem lepoties ar savu zemi un nāciju, nebaidīties no šķēršļiem, godīgi un atbildīgi veidot savu dzīves ceļu. Neraugoties uz cienījamas ciltsmātes vecumu, skola arvien izstaro radošu, jauneklīgu izziņas garu. Absolventu paaudzes no sirmiem senioriem līdz jauniem profesionāļiem var lepoties, ka mācījušās šajā skolā. Tā būs arī turpmāk, jo katrs skolēns un pedagogs veido skolas dzīvo vēsturi. Jubilejas reizē – nedaudz siltu vārdu, pateicības un vēlējumu.
Katra diena īpaša
ALĪNA KOMKOVA, Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes 1. kursa studente, 2014. gada absolvente:
– Skolas laiks atmiņā palicis ļoti krāšņs un bagātīgs. Izlaiduma dienā mamma atcerējās, ka pirmās klases 1. septembrī, kad māsa mani ievadīja skolas gaitās, esmu priecājusies par brīnišķīgo dienu, jo jutos īpaša. Tā pagāja mani 12 gadi skolā – katra diena bija īpašs piedzīvojums. Vislieliskākā ir skolotāju spēja radīt interesi par dažādiem mācību priekšmetiem, katrā pedagogā jaušama mīlestība pret darbu. Esmu pateicīga skolai par matemātikas un programmēšanas padziļinātu mācīšanu, tagad tas man lieti noder studijās. Skolā man bija iespēja apgūt sporta un tautas dejas, debates un rasēšanu, varēju iesaistīties skolēnu pašpārvaldes darbā. Tas mani sagatavoja turpmākajai dzīvei. 12 gadi ir ilgs laiks, skola kļuva gluži vai par mājām, un skolotāji bija lielākie atbalstītāji. Jūtos īpaša, jo esmu absolvējusi Bauskas Valsts ģimnāziju, ar to es vienmēr varēšu lepoties.
Trīs pārsteidzošas ziemas
EGITA ATSLĒGA, latviešu valodas un literatūras skolotāja:
– Viss sākās pavisam nejauši, bet varbūt ne – pēc vidusskolas absolvēšanas nolēmu kļūt par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Četros gados augstskolā bija daudz šaubu un pārdomu par to, vai izdarīta pareizā izvēle. Ceturtajā kursā vairs nebija laika šaubīties – rakstīju diplomdarbu un kārtoju valsts eksāmenu. Mani sasniedza ziņa, ka ir iespēja nākamajā mācību gadā sākt strādāt Bauskā. Šajā Zemgales pilsētā iepriekš nebiju bijusi. Ilgi nedomājot, nolēmu pamēģināt, nodomājot – viena e-pasta vēstule jau neliek pārcelties un visu mainīt! Tomēr notika citādi – kārtojot eksāmenu un aizstāvot diplomdarbu, jau zināju, ka 1. septembrī sākšu strādāt izvēlētajā profesijā. Vēl viena zīme, ka izdarīta pareizā izvēle.
Daudzās pārmaiņas neļāva baidīties. Pirmo reizi nobijos, satiekot savu audzināmo klasi – spurainus, aktīvus 7. klases skolēnus. Viņi man trijos gados iemācīja visvairāk. Atklāja to, ka labi plānotu stundu var «salocīt un izmest papīrgrozā», ja noskaņojums prasa ko citu. Augstskolā to nemācīja. Reti kad viss notiek tā, kā plānots, ir jāprot pielāgoties un atrast jaunus risinājumus. Saskaroties ar problēmām un neparedzētām situācijām, nācās lūgt kolēģu padomu. Trīs gadu laikā esmu sapratusi, ka Bauskas Valsts ģimnāzijā strādā zinoši un profesionāli pedagogi, kuri neliedz atbalstu un palīdzību. Ja nebūtu kolēģu, kas ir gatavi dalīties pieredzē un zināšanās, labprāt uzklausa un uzmundrina, no skolas būtu aizbēgusi jau pirmajā gadā.
Šie trīs gadi man ir ļāvuši saprast pašu svarīgāko – kas tik īpašs ir manā profesijā. Nav divu vienādu dienu, nav identisku stundu, pa vidu nebūt ne pelēkajai ikdienai ir piedzīvojumi, patiesi sirdsvārdi, gandarījums un prieks. Bauskas Valsts ģimnāzijā esmu sapratusi, ka mana izvēle nebija nejauša, katru dienu dodos uz darbu, kurš man patīk un iedvesmo.
Mēs dzīvojam laikā
INĀRA GRAUDIŅA, Bauskas Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja:
– Sārti āboli krīt rudens rasotā zālē. Lūdzu, ņemiet, nogaršojiet! Ābelei nav žēl augļu. Ir pienācis brieduma laiks. Viena vasara – ābola laiks. Cilvēka mūžs, pat paaudžu mūžs – ābeles laiks. Piepildīts laiks, piepildīts mūžs – mērķis, uz ko tiecamies. «Mums jāiet līdzi laikam,» tik bieži dzirdēts teiciens.
«Manai skolai 95» – ar tādu uzrakstu uz dienasgrāmatas vāka šogad lepojas Bauskas Valsts ģimnāzijas skolēni. «Ak vai, kādi laiki darba mūžā pieredzēti!» var teikt daudzi šīs skolas skolotāji, jo kolektīvā strādājošo vidējais vecums ir ap piecdesmit.
Skolas vēsture ir saistīta ar daudzu baušķenieku dzimtu vēsturi. Te auguši, te skolojušies, te bērni tai pašā skolā mācījušies, te savu jaunību iemūžinājuši melnbaltās un krāsainās fotogrāfijās. Visi vienādi – jauni, skaisti, nebēdnīgi, rotaļu velniņi acīs lēkā, visa dzīve vēl priekšā! Vai tiešām vienādi? Nav jau nu gan! Ieskaties uzmanīgāk! Tās meitenes tumšajās kleitās un baltajos priekšautiņos un tās ar milzīgajiem puķu klēpjiem – tik krāsainas, košas un žilbinošas, visas skolas absolventes, tikai dažādos laikos. Dažas ikdienas fotogrāfijas – mazākie sarkanos kaklautiņos, vienādās formās, lielie ar komjauniešu nozīmīti pie krūts. Ir arī tādas klašu fotogrāfijas, kur katrs saģērbies, kā nu prot – dažs atskrējis no sporta stundas, cits saposies kā uz operu. Ak, cik raibā sabiedrībā dzīvojam! Citos fotoattēlos redzami skolēni vienādas krāsas vestītēs ar Bauskas Valsts ģimnāzijas logo. Katrs no jums, skolas absolventi, ir veidojis šīs ēkas vēsturi! Jaunākā paaudze var lepoties ar tornīti uz skolas jumta, ar brīnišķīgo stadionu, ar atjaunoto skolas karogu, ar pašu absolventu veidoto žetona gredzenu. Daudzi baušķenieki atceras, kā tika celta piebūve – tagadējā sākumskolas ēka. Citi atminas, kā tagadējai ģimnāzijas ēkai pēc kara būvēja ceturto stāvu.
Katrs direktors skolas sejā atstājis savus vaibstus. Laimonis Rācenājs bija sirsnīgs un saprotošs. Mums toreiz, 80. gadu jaunajām skolotājām, bija izbrīns, ka visi uz ielas viņu sveicina. Manā kabinetā vēl arvien skolēni sēž uz krēsliem, kurus dabūju direktora
L. Rācenāja laikā. Ja kāds salūst – salīmējam. Esmu vecmodīga, liekas, ka jaunās mēbeles nav tik ilglaicīgas. Esmu piedzīvojusi direktores Antas Rudzītes laiku. Viņa ir personība ar lielo burtu. Direktore man mācīja vairāk uzticēties saviem spēkiem, celt pašapziņu, kopt latviskumu, rosināja mūs visus būt vienotiem. Vēl arvien savos skaistajos dzīves gados viņa nav zaudējusi ticību gaišajam.
Nozīmīgs ir tagadējā direktora Raimonda Žabova laiks. Daudz jaunu vēsmu, pārmaiņu, atjaunots skolas godpilnais nosaukums – valsts ģimnāzija, pilnveidotas tradīcijas. «Skola no Pelnrušķītes pamazām top par princesi,» sākot šo mācību gadu, sacīja direktors.
Laiku vislabāk var redzēt bērnos. Vai viņi dzīvi uztver bezbēdīgāk, bezatbildīgāk, vienkāršāk? Tāpat kā iepriekšējā gadsimtā, Bauskas Valsts ģimnāzijā skolēni ar labiem panākumiem mācās, dzied, dejo un debatē. Te ir ļoti radoša un interesanta vide, un cilvēki, kas tajā strādā, ir pasargāti no lielās pasaules negācijām. Skolā ir tik daudz sapņu, cerību, ilgu.
«Labdien, skolotāj!» mani uzrunā jauns vīrietis veikalā «Rimi». Skatos neizpratnē un pēkšņi skaļi iesaucos: «Dāvi, tas taču esi tu!» Jā, mēs izaugam, nedaudz maināmies, novecojam, bet nemainās cieņpilnā uzrunas forma «Skolotāj!».
Gatavojoties skolas jubilejai, pāršķirstām Līvijas Lapšas sakārtotās gadagrāmatas, kur daudzi atrod sevi. Tavs vārds ir ierakstīts, absolvent, skolas laika atmiņās. Es jau 32. rudeni uz skolu dodos kā skolotāja. Mana pirmā un vienīgā darbavieta. Nāk atkal rudens izgreznot Latviju. Ja neesi vēl bijis Bauskas augstākajā vietā, ģimnāzijas tornītī, tad šoruden atnāc un novērtē, cik mūsu mazā pilsētiņa ir skaista! Kāds ieskrējiens vējam ir Zemgales līdzenumā!
Manai skolai svētki
SARMĪTE ĀBELNIECE, vēstures skolotāja, 1982. gada absolvente:
– Grūti izskaidrot, kas šo skolu padara īpašu, kāpēc mana mamma, es pati un mani bērni ir absolvējuši šo mācību iestādi. Ejot cauri laiku lokiem, ne vienmēr viss bijis viegli. Ir bijušas prieka asaras, dusmas un skumjas – pa īstam, bez izlikšanās. Laiks man ir iemācījis, ka viss ir jāpasaka tad, kad tas rodas dvēselē. Nav prātīgi gaidīt īstāku brīdi un piemērotāku situāciju.
Mana skola! Pašlaik tu neizskaties pēc cienījamas jubilāres, svētkus svinēsim klusi un pieticīgi. Tev ir bijuši arī sliktāki laiki, kuru brūces tu glabā dziļi sevī un cilvēku sirdīs, kas to piedzīvoja. Remonta laikā celtnieki atrada pierādījumus par bombardēšanu Otrā pasaules kara laikā. Tevi ir pārbūvējuši, pārkrāsojuši un pārdēvējuši, karinājuši svešus simbolus, tomēr Tu turpināji savu ceļu – sniegt zināšanas cilvēkbērniem.
Es atceros masīvās ieejas kāpnes un flīzēm izlikto vestibilu, puķu dobes skolas galā, izmēģinājumu lauciņus un veco siltumnīcu. Ievu smarža, ceriņu rinda gar sporta laukumu, ābeļziedu kupenas un asaras skolotāju acīs, kad nozāģēja liepas pie skolas. Vecajā sporta laukumā vasarā bija jāravē zāle. Bioloģijas kabinets mazliet atgādināja botānisko dārzu. Fizikas un ķīmijas kabinetos soli bija izvietoti uz pakāpieniem. Skolas bibliotēka zumēja kā bišu stropā. Vēstures, ģeogrāfijas un krievu valodas kabinetos stundās rādīja filmas. Skolotājs nospieda podziņu, un tumšie aizkari aizvilkās tāpat kā īstā kinoteātrī. Skolas zālē notika svinīgi pasākumi un bezgala gari kora un deju mēģinājumi. «Pasaku varavīksnes» krāšņās teātra izrādes un pašu zīmētās programmiņas. Ēdamzālē vienmēr bija liels troksnis, to radīja pa grīdu vilkto ķeblīšu metāla kājas, alumīnija bļodiņas un krūzītes, skolēnu čalas. Atminos garās rindas pie roku mazgāšanas un garderobē pēc mēteļiem.
Par visiem saviem skolotājiem es nevaru uzrakstīt, tāpēc nepieminēšu nevienu. Tomēr bez jums šī skola nevarētu pastāvēt. Milzīgs paldies jums visiem! Daudz laimes dzimšanas dienā Tev, mana skola!
Droši došos tālāk
LAURA RASA ROTBERGA, 12.c klases skolniece:
– Mans laiks skolā ir krāsainu un interesantu notikumu pilns. Nedēļas gaitā visvairāk esmu skolā – tai veltu piecas dienas. Jau divpadsmito gadu te mācoties, esmu sapratusi, ka tā pavisam noteikti nav tikai ēka vai vieta, uz kuru esmu spiesta iet. Sākot mācības, jutu apmulsumu un sajūsmu, dažkārt arī sarūgtinājumu. Gadiem ejot, skolas vērtība manā apziņā ir ievērojami palielinājusies. Tās devums kļūst vēl vairāk saskatāms brīdī, kad jāizvēlas, ko darīt tālāk. Esmu saņēmusi pamatu, atbalstu un pietiekamas zināšanas, lai varētu doties tālāk, nebaidoties no nezināmā.
Ik pa laikam gan rodas jautājums «Vai man tas nākotnē būs vajadzīgs?». Iespējams, daļa no iegūtā man nekad nebūs nepieciešama, bet uzskatu – jo vairāk zināšanu, jo vērtīgāka dzīve. Arī domas par skolotājiem gadu laikā ir mainījušās. Pirmajā klasē skatījāmies uz skolotājiem kā uz ienaidniekiem, kas uzdod mājasdarbus. Tagad viņus cienu un apbrīnoju prasmi iemācīt pat vissarežģītāko mācību vielu.
Skola ir vieta, kur mācāmies socializēties un komunicēt ar apkārtējiem. Viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc te ierodos ar smaidu, ir mani klasesbiedri un skolas draugi. Ģimnāzijā ne tikai gūstu zināšanas un izglītojos, bet arī smejos un jautri pavadu laiku. Ir lieliski būt daļai no saliedēta un draudzīga kolektīva, ar kuru varu dalīties priekos un bēdās. Te mācoties, esmu sapratusi, ka nevaram paļauties tikai uz skolotājiem un domāt – gan jau viņi man iemācīs! Liela daļa darba jāiegulda pašam, jābūt vēlmei iemācīties. Vainot citus ir viegli, bet vienīgie zaudētāji esam mēs paši, ja neesam atsaucīgi pret sniegto.
Parasti pirmajā septembrī skumstu, ka beigusies vasara, bet šogad bēdām bija pavisam cits iemesls. Sapratu, ka šis ir pēdējais 1. septembris manā skolā ar maniem klasesbiedriem. Šeit pavadīti tik daudzi gadi, bet pēc deviņiem mēnešiem jādodas prom uz neatgriešanos. Skolā esmu sevi izveidojusi, guvusi zināšanas, stabilitāti un drošību, un par to es esmu pateicīga.
UZZIŅAI
1919. gada 22. septembris – nodibināta Bauskas pilsētas vidusskola.
1920. gada aprīlis – skolu pārdēvē par Valsts Bauskas vidusskolu, te strādā 13 skolotāji.
1929. gads – skola kļūst par Valsts Bauskas ģimnāziju.
1934. gads – izglītības iestāde pārceļas uz tagadējo ēku Uzvaras ielā 10.
1945. gads – jauns nosaukums – Bauskas vidusskola.
1951. gads – nosaukuma papildinājums – Bauskas 1. vidusskola.
1975. gads – uzcelts jaunais korpuss.
2002. gads – uzbūvēts jaunā korpusa ceturtais stāvs.
2007. gads – tapis jauns stadions.
2011. gads – Bauskas 1. vidusskolu reorganizē par Bauskas Valsts ģimnāziju un Bauskas sākumskolu.
2013. gads – atjaunots skolas vēsturiskais tornītis.
2014. gadā skolu absolvēja 44 devīto klašu audzēkņi un 61 divpadsmitās klases skolēns.
2014. gada septembrī Bauskas Valsts ģimnāzijā no 7. līdz 12. klasei ir 17 klašu komplekti, mācās 330 skolēni no 16 pašvaldībām, strādā
40 skolotāji. Ģimnāzijā īsteno piecas izglītības programmas.
