Neatceros, kāda impulsa vadīta pirms daudziem gadiem nopirku Imanta Ziedoņa izlasi «Es skaitīju un nonācu pie viena». Necilos mīkstos vākos, kabatas formātā, tikai dažas lappuses. Nesen kāds man sacīja, ka grāmatiņa esot kļuvusi par bibliogrāfisku retumu – tik maz eksemplāros izdota, bet ļoti mīlēta. Ziedoņa sakrālā dzeja, kas dažbrīd ne ar ko neatšķiras no personiskām, dziļi pārdzīvotām lūgšanām, ir unikāla. Tā rezonē pat ar ideālos vīlušos un skeptisku lasītāju būtību.
Ziedoņa grāmatiņu no plaukta izņēmu pagājušajā sestdienā, atgriezusies no kādreizējās apraksta varones un biedrības «Bruknas Kalna svētību kopiena» vadītājas, ilggadējas brīvprātīgā darba veicējas Terezijas Lasmanes dzimšanas dienas svinībām kopienā. Droši vien par svinībām to pēcpusdienu ir nepareizi dēvēt, jo nebija ne klasiski rutinēto uzrunu, ne dzejnieka tekstu, ne glaimu un uzspēlētas sajūsmas. Toties visi – pat cilvēki, kuri kopienā nokļuvuši nesen, – intuitīvi zināja īstos vārdus, ko pateikt Terezijai. Biklus, bet patiesus un no sirds. Ciemiņi, kas spēlē instrumentus vai dzied, jubilārei veltīja priekšnesumu. Uzstājās izpildītāji no Dobeles, Baldones, Bauskas. Svinībām nebija ne režisora, ne scenārija. Tos aizstāja mīlestība un cieņa.
Es apbrīnoju Tereziju nevis par intelektu, lai gan viņa ir gandrīz visu biedrības «Bruknas Kalna svētību kopiena» projektu autore un vadītāja. Es apbrīnoju viņas kluso, pazemīgo un konsekvento kalpošanas ceļu. Apbrīnoju viņas drosmi atzīties šaubās un neziņā. Patiesībā to – pēdējo – apbrīnoju visvairāk. Atšķiru Ziedoņa krājumu un izlasu pirmo teikumu: «Dod man vienu zvaigzni vakaros…!» Tā varētu būt arī Terezijas lūgšana.
