Bērnība bez mobilajiem telefoniem bija daudz aizraujošāka, secina Iecavas jauniete Enia Tīna Šusta, kura pērn vidusskolas 9. klasē pētīja savas dzimtas vēsturi, pierakstot vectēva māsu atmiņu stāstus. Tagad Enia mācās ģimnāzijā Rīgā, bet dzimtas atmiņu stāsti apkopoti prezentācijā un izlasāmi Zorģu bibliotēkā.
Veco albumu pievilcība
Enia ir Strēļu tēva Jura mazmazmeita, viņas mamma Laura – viņa mazmeita, vectēvs Mārcis – viens no dēliem. Stāstus jaunietei atklāja Mārča māsas Māra, Laima un Rudīte. Kopā Almai Emīlijai un Jurim Strēļiem viņi bijuši septiņi, un ciltstēva vārds mantots nākamajās paaudzēs.
«Skolā mācoties par padomju laiku, izvēlējos gatavot prezentāciju par savu dzimtu,» «Bauskas Dzīvei» stāsta jauniete, «bērnībā dzimtas mājās «Straujie» Zorģos šķirstīju vecos fotogrāfiju albumus, jo pie vectēva pavadīju daudz laika. Vienmēr viņam prasīju – kā bija agrāk? Ko jūs darījāt, kad nebija telefonu? Viņa piedzīvojumu stāsti bija tik aizraujoši! Vectēvs man lika minēt, vai pazīstu radus senajās bildēs – dažas ir pat simt gadus vecas.»
Laura piebilst, ka centusies meitai stāstīt arī par savu bērnību. «Mūsu dzimta turas uz atmiņu stāstiem. Šogad 12. gadu notiks dzimtas vasaras salidojums ar sporta spēlēm. Kura komanda uzvar, tā nākamreiz visus uzņem pie sevis. Agrāk bērnībā ļoti gaidīju vectēva ar roku rakstītās vēstules – tās kopā ar apsveikuma atklātnēm glabājas kastē,» atklāj Enias mamma.
Zeme un sēta
««Straujie» ir manas vecmammas mājas, vectēvs Juris ģimenē ieprecējās. Manā paaudzē ir 13 māsīcas un brālēni, Enias vienaudži ir 25,» kopā ar meitu skaita Laura. Mārcis, kurš tagad saimnieko dzimtas ligzdā, piebilst, ka «Straujajos» uzaugušas desmit ģimenes atvases pāris paaudzēs.
Laura teic – ģimenē viņai iemācīta mīlestība pret zemi, cieņa pret tuviniekiem, dzimto sētu un ēdienu: «Atmiņu stāsti stiprina un liek aizdomāties, cik grūti bijis dzīvot mūsu senčiem un cik izturīgus tas viņus darīja.»
No Zorģiem Strēļu atvases dzīves gaitās tikušas līdz Iecavai, Skaistkalnei, Rīgai, Talsiem, Ventspilij, Ugālei, Užavai. Ģimenes saglabā saites ikdienā – ja kādam darīšanas vai atpūta citā malā, ciemojas pie radiem.
«Jau no agrākajām paaudzēm mūsu ģimenes turas kopā, tas, kas ļāva izturēt grūtības. Bērnība tolaik man liekas interesantāka ar būšanu dabā, piepildītu brīvo laiku. Sēdēšana pie datora nav tik interesanta,» izzināto atklāj Enia. Arī viņa kopā ar trim brāļiem mazotnē centusies uzvest teātri, izgudrojuši rotaļas ārā, lēkājuši ar gumiju. «Tas ir interesantāk nekā sēdēt līdzās cits citam un bakstīties katram sava telefona ekrānā,» smejas jauniete.
Atvērtības spēks
Laura stāsta, ka Strēļi ir ļoti atvērti pret cilvēkiem, kas ienāk viņu dzimtā kā kādas atvases otrā pusīte. «Visus uzņemam laipni, uzklausām, cits citam palīdzam,» raksturo iecavniece, «ja kāds no mūsējiem ir izvēlējies savu cilvēku, viņu pieņem visi.»
Līdzīgi padomju laikā Strēļi draudzīgi uzņēmuši ienācējus, stāsta Laura: «Iepazinām citu kultūru, ieražas, ēdienus, bet neviens neizturējās sliktāk tāpēc, ka daļa zemes bija jāatdod jauniem kaimiņiem. Galvenais bija cilvēcīgums, garīgās vērtības, draudzīga sadzīvošana.»
Enia domā – arī viņas paaudzes māsīcas un brālēni turēsies kopā. Kopā ar mammu nodomājušas līdz šim tikai klasē rādīto prezentāciju demonstrēt radu saimei. «Stāsti, kas tajā atspoguļoti, man šķiet ļoti svarīgi, tāpēc pagājušajā vasarā kautrējos to rādīt visiem,» atzīstas jauniete. Laura teic – viņa meitu pārliecina, ka radiem ir tikpat svarīgi redzēt, cik lielu darbu Enia ieguldījusi, lai saglabātu dzimtas stāstus nākotnei.
«Strēļu dzimta: Strēļa tēvs un viņa trīs meitas» *
Dzimtas mājas
Zemi saimnieks Straujais Pēters, manas mammas vecāsmātes Almas tēvs, mājas celtniecībai Rīgas–Bauskas šosejas malā iegūst 20. gadu sākumā no bijušās grāfa Leonīda fon der Pālena Gaiļmuižas zemes – tas ir klajš lauks ar grantskalniņu un aizaugušu dūksnainu ezeriņu. Ērtās satiksmes un auglīgo augšņu dēļ tas ātri atplaukst. Mājas nosauc «Straujie».
Tagad «Straujo» mājās saimnieko mans vectēvs Mārcis. Tā vien šķiet, ka vecie Strēļi būtu apmierināti – te ir košas puķu dobes, sestdienu vakaros viesus un draugus sagaida pirtiņā, valda sirdsmīlestība pret zirgiem.
Strēļu tēvs jeb Juris Strēlis – augumā stalts, iznesīgs, ar labām runas dāvanām un krietnu zemnieka prasmi apveltīts vīrs.
Juris pabeidz Mežotnes lauksaimniecības skolu, viņu ieceļ par sīklopu pārraugu Imanta Sudmaļa kolhozā. «Straujo» māju plašajā kūtī tiek ierīkots viens no kolhoza jaunzirgu staļļiem. Rūpes par zirgiem ir vecvectēva sirdslieta. Viņa audzētie un trenētie šķirnes ērzeļi plūca laurus visā Padomju Savienībā. Juris nemitīgi mācās lopkopības, augkopības, biškopības lietas.
Juris Strēlis savu nodzīvoto dienu atspulgu ir saglabājis un nākamajām paaudzēm nodevis dienasgrāmatā. Cauri pierakstiem jaušams, cik Strēļu tēvam svarīgas tikšanās ar savējiem, cik ļoti pasaulē gaidīti un sirdī ieslēgti visi 13 mazbērni. Vecais vīrs nepalaiž garām nevienu dzimšanas vai vārda dienu, apsveikumi no «Straujo» mājām nāk īpaši.
Strēļu tēva meitas un dēli savam mūžam paņēmuši dāvināšanas, apsveikumu un vēstuļu rakstīšanas prieku, darba mīlestību un sirdsgudrību, pacietību, neatlaidību.
Māsu atmiņu stāsti
Vecākā māsa Māra:
«Mūsmājās dzīvo liela saime. Mans darbiņš uzpasēt mazākos, cītīgi mācīties, lasīt, rēķināt, to katru dienu atprasa tētis. 1949. gada
25. marts, Māras vārdadiena, no skolas nepārnāk brālis Juris. Telefona toreiz nebija. Tētis ar zirgu brauc meklēt. Naktī sākusies cilvēku izvešana. Vairākas kaimiņu mājas paliek tukšas. Strēļu dzimta paliek Latvijā.
No mazotnes saprotam dziesmas spēku, skaistumu – mammiņa bieži dungo, dzied. Pēc Iecavas vidusskolas dzīve aizved uz Kurzemi. Laucienes bērnudārzā paiet viss darba mūžs. Noder mammiņas dziesmas, rūpēšanās par mazajiem brāļiem un māsām. Saviem dēliem mācu to pašu, ko iemācīja tētis ar mammiņu, – mīlestību pret darbu un dabu, rūpes citam par citu.»
Laima:
«Pašiem ar visu jātiek galā. Katrs zina savus pienākumus un ikdienas darbus. Pēc kara mājās nav elektrības, iztiek ar sveču gaismu. Vakari pavadīti, lasot grāmatas, reizēm citiem priekšā skaļi. Rotaļlietu nav. Tās gatavo paši. Dažu māju kaimiņi vairs nedzīvo savās mājās, viņi kaut kur aizvesti, viņu mājās dzīvo citi cilvēki. Runā citā valodā, mums nesaprotamā, bet tas netraucē kopā mācīties un iepazīties.
Vasaras brīvlaiki aizrit, strādājot kolhozā, siltumnīcā, lauku darbus, ejot ganos. Ceļš aizved mācīties dārzkopību uz Kazdangu Liepājas pusē. Kaut kādā ziņā kļuvām pieauguši jau 14 gados. Brīvajā laikā apmeklēti kora mēģinājumi, ir iespēja piedalīties Dziesmu svētkos. Tie dod spēku ilgam laikam – tautastērps, kopības izjūta. Brālis Mārcis dejo, trīs māsas dzied, tik gaiši un skaisti. Dziesma dod spēku, kliedē darba smagumu un kreņķus.»
Rudīte:
«Vienā pusē Rīgas–Bauskas šosejai kolhozā lielākoties latvieši, otrā pusē ieklīdušie un arvien klāt pienākošie ļaudis no plašās Krievzemes. Tagad gan tiem Rosmes krieviem, gan Zorģu latviešiem šeit dzīvo bērni un bērnubērni. Visas vasaras paiet ganos – aitas, teles, govis. Katram bērnam dārzā sava dobe, tēvs liek sēt griķus, linus, soju. Visam jābūt izravētam, apkoptam. Katram dārzā sava ābele, tai jāmāk zarus izgriezt, jaunas šķirnes uzpotēt. Pagalma celiņi jāuzpasē no nezālēm. Par labu darbu tēvs dāvina grāmatas.
Kad pienāk laiks doties uz skolu, neviens neved ar mašīnu, nav arī autobusu, paši kājām uz skolu 7 km turp un atpakaļ pa lauku ceļiem. Skolās dažādas bērnu un jauniešu organizācijas – oktobrēni, pionieri, komjaunieši. Bija iespēja iepazīt pasauli, braukt ekskursijā uz Moldāviju, Ukrainu, Vidusāziju, Altaju, Urāliem, Kaukāza kalniem.»
No Strēļu tēva dienasgrāmatas
«Ir 1975. gada 15. aprīlis, ceturtdiena. Ļoti skaista, saulaina pavasara diena (naktī +5, dienā +16). Šodien galvenais darbs – zālāju sēšana, apsēju 9,5 ha, atlikumā rītam pieci maisi sēklas. Pirmā kamene. Pie istabas sniegpulkstenīši. Abi zirgi sauļojas un vēdinās pie ķēdēm. Dīķis brīvs no ziemas ledus. Bites strādā un nes ziedputekšņus. Vakarā agri ejam gulēt.»
«Bads māca strādāt, aukstums tecēt.»
«Ja ko dari, tad dari no sirds un tik, cik labi vari. Pamāci savas gudrības citiem.»
«Tādi laiki, ka daudz ko saprast nevar. Teikšu tikai to, cilvēki mīļie, zeme, zemnieki, lauki ir tā vieta, no kuras tautai, cilvēkiem lemts piecelties kājās, kur cilvēki var veidoties i fiziski, i morāli, i materiāli turīgi kļūt. Tikai jāciena gan zeme, gan cilvēki. Laukiem vajadzīgs garīgi bagāts cilvēks.»
«Dievs, Tu neizzinātā vara,
Dod spēku pasargāt zemi, sētu, druvu!
Dod prātu veco aku neaizbērt,
Pie kuras visi ejam veldzi smelt.»
* Pilna prezentācija apskatāma Iecavas novada Zorģu bibliotēkā.
