Kamēr top jaunā valdība, vecā Saeima «niekojas ar plācenīšiem», strīdoties par nejēdzīgiem ierobežojumiem, kas nedos labumu ne patriotisma vairošanai, ne mediju attīstībai. Sarkanbaltsarkanākie tautas kalpi apņēmušies ierobežot «nelatviskās» mūzikas atskaņošanu radiostacijās, sabiedriskajiem medijiem liekot «latviešu mūzikai» atvēlēt 40% laika, komercstacijām – mazāk, varbūt 20%. Raidstaciju pārstāvji teic – jau tagad mūzikas raidlaiks aptuveni šādā proporcijā tiek aizpildīts. Ja komercstacijām uzliks dubultu limitu, tās protestēs.
No nesakarīgās diskusijas sapratu, ka ar «latviešu mūziku» lielākoties domāti pēdējās pāris desmitgadēs Latvijā sacerētie pavieglā žanra skaņdarbi, starp tiem ļoti maz tādu, kas cienīgi saukties par mūziku. Vietējo «cepēju» plaģiātiski banālo gabaliņu vēl biežāka atskaņošana tikai atbaidīs radioklausītājus. Es labāk gribētu klausīties Pētera Vaska, Paula Plakida, Emīla Dārziņa, Jāzepa Vītola kordziesmas. Ēriks Ešenvalds un Artūrs Maskats arī der. Un vai par latviešu mūziku nav uzskatāmas ziemeļu kaimiņa Veljo Tormisa «Latviešu burdona dziesmas», kas ārvalstu festivālos raisa ovācijas? Beigsies ar to, ka cilvēki klausīsies internetā atrodamo mūziku, kur, par laimi, neviens neko nevar ierobežot.
Šīs smilškastes spēlītes ataino domāšanas «latviskumu», ko nevar uzskatīt par komplimentu. Tā ir aprobežota, sīkmanīga ietekmes izmantošana bez patiesas izpratnes vai analīzes, kāds no tā labums mūsu sabiedrībai un valstij, lieki tērējot laiku un izliekoties, ka kaut ko dara. Varbūt «tautas kalpi» varētu ierosināt patriotisma audzināšanai katras stundas sākumā visai valstij celties kājās un kopīgi dziedāt nacionālo himnu… Šķiet, deputātiem tomēr vajadzētu apzināties, ka iestumt maisā no tā jau sen izlaistu domāšanas un izvēles brīvību ir vienkārši neiespējami. Par laimi.
