Rundāles pils muzeja pirmajam direktoram, pedagogam, augstas kultūras cilvēkam Laimonim Liepam šomēnes paliktu 70 gadu.
Rundāles pils muzeja pirmajam direktoram, pedagogam, augstas kultūras cilvēkam Laimonim Liepam šomēnes paliktu 70 gadu. Novadnieks Mariss Pavasars jau ir sagatavojis manuskriptu grāmatai par Laimoni Liepu, taču vienā izdevumā nav iespējams iekļaut visu cilvēku atmiņas, kuri pazinuši neparasto personību.
Tādēļ pēc laikraksta lasītāju ierosinājuma «Bauskas Dzīve» tikās ar Laimoņa Liepas laikabiedru un labu paziņu Jurģi Skulmi. Viņš ir gleznotājs un mākslas zinātnieks. Latvijas Mākslas akadēmijā Jurģis Skulme jau pagājušā gadsimta 60. gados sāka veidot mākslas vēstures materiālu krātuvi. Šajā periodā kopīgas intereses viņu satuvināja ar Laimoni Liepu. Par padomju režīma kritiku Jurģis Skulme tika apcietināts. No 1977. līdz 1980. gadam mākslas zinātnieks atradās soda izciešanas vietā. Jurģis Skulme ir reabilitēts tikai 1994. gadā. Pašlaik viņš glezno un turpina Latvijas mākslas vēstures pētījumus.
Laika distance, kas mūs šķir no pagājušā gadsimta vidus, reizēm šķiet bezgalīga, jo ir noticis neiedomājami daudz pārmaiņu. Tomēr ir atsevišķi notikumi un cilvēki, kurus nevar aizmirst. Vai jūs atceraties pirmo tikšanos ar Laimoni Liepu?
– Protams! Tas notika 1954. gadā. Tikko biju beidzis Mākslas akadēmiju. Man bija sens sapnis – nokļūt ziemeļos, lai gleznotu debesis. Draugs – mežkopis – vēl vairāk «uzkurināja» interesi par ziemeļu debesīm, jo viņš strādāja Karēlijā. Latvijas Universitātes ģeogrāfijas studentiem Kolas pussalā bija vasaras prakses vieta, un man tika piedāvāts apmesties pie viņiem. Kad aizbraucu, vēl neviena nebija. Sāka stipri līt, barakas jumts bija caurs. Uzrāpos uz tā un nolēmu salabot. Kamēr darbojos, pagalmā ieradās latviski runājošu meiteņu un puišu bariņš. Studentes raudzījās uz jumtu, ķiķināja un izteica dažādas replikas. Tolaik man bija melnas švīta ūsiņas, un tautietes mani noturēja par gruzīnu. Stāvēdams uz jumta, skaidrā latviešu valodā vērsos pie čalotājām. Tajā līksmajā pulkā bija arī Laimonis Liepa ar dzīvesbiedri Valēriju. Tagad saku, ka ar Laimoni iepazinos uz jumta.
Kā veidojās jūsu turpmākās attiecības?
– Latviešu studenti Karēlijā bija sadraudzējušies ar maskaviešiem, meitenēm sākās vētraini romāni. Par tikšanās vietu kļuva mūsu Rīgas dzīvoklis. Arī Laimonis šad tad piedalījās studentu vakaros. Pēc tam vairākus gadus viņu neredzēju. Reiz atbraucu uz Bausku, iegriezos vietējā muzejā, kur sastapos ar nule iecelto iestādes direktoru Laimoni Liepu. Viņi ar Valēriju īrēja mazu istabiņu, tur apmetos uz pāris dienām. Kontakti veidojās arvien «blīvāki», jo Laimonis bija pārņemts ar domām par Novadpētniecības muzeja iekārtošanu. Būdams Rīgā, viņš nakšņoja mūsu Valdemāra ielas dzīvoklī.
Es un mani tuvinieki ļoti drīz pārliecinājāmies, ka šim dedzīgajam cilvēkam piemīt ārkārtīgi lielas organizatora spējas. Kādā jaukā dienā Liepam «uzkāra kaklā» pilnīgi nolaisto Rundāles pili. Viņš par to nepavisam nebija sajūsmā. Ar tēvu – gleznotāju Ugu Skulmi – un viņa kolēģi Arvīdu Egli sākām bieži braukt uz Rundāli, jo arī mūs aizrāva jaunā ideja.
Vai, redzot postažu, bija iespējams noticēt, ka pils reiz varētu tikt atjaunota?
– Mans tēvs Laimonim izstāstīja Rundāles pils izmantošanas ieceri, ko pirms Otrā pasaules kara bija akceptējusi Pieminekļu valde. Pilī tika ierosināts ierīkot reliģiskās mākslas centru. Savukārt es piedāvāju iekārtot Latvijas mākslas visspožākā perioda – pagājušā gadsimta divdesmito un trīsdesmito gadu – plašu ekspozīciju, jo visi lieliskie darbi glabājās Mākslas muzeja noliktavās un publikai nebija pieejami.
Tad politisko vēju virziens mainījās, no Maskavas nāca norādes par arhitekta Rastrelli mantojuma saglabāšanu, un Laimonim pavērās grandiozs darbalauks.
Tas nozīmē, ka domubiedru atbalsta vien bija par maz. Droši vien vajadzēja meklēt arī speciālistus, kuri palīdzētu nodomus īstenot?
– Laimonis man prasīja, vai pazīstu jaunus entuziastus. Tolaik es jau strādāju Mākslas akadēmijā, diendienā tikos ar studentiem. Augstskolā darbojās zinātniskā biedrība, bet tā bija nekam nederīga. Valdīja tāda miegaina noskaņa. Piepeši akadēmijā parādījās studentu grupa ar pastiprinātu interesi par mākslu. Es ievēroju divus puišus, kuru spējas bija galvastiesu pārākas par citiem – Imantu Lancmani un Leopoldu Kļaviņu. Lancmanis bija «punktierētājs» – arhīvu un papīru cilvēks –, bet Kļaviņš – labs organizators. Ieteicu Laimonim viņus. Tas izrādījās laimīgs ieteikums, jo abi speciālisti Rundāles pils muzejā strādā līdz šim. Visiem jauniem cilvēkiem, kuri kļuva par lieliskiem muzeja speciālistiem, perspektīvu pavēra Laimonis Liepa.
Pils atjaunošanas sākuma posmu un muzeja tapšanu tagad ir diezgan grūti iztēloties. Kādas prioritātes tika noteiktas, kā izpaudās zinātniskā darbība?
– Jaunie līdzstrādnieki, īpaši Imants Lancmanis, izvirzīja idejas par pils izmantošanu. Laimonis Liepa rīkoja ekspedīcijas pa Latviju muzeja krājuma veidošanai, nodibināja sakarus ar Krievijas mākslas aprindām. Rundālē nebija ne transporta, ne foto un kino iekārtu. Es jau biju sagādājis nepieciešamo aparatūru Mākslas akadēmijai un pa kluso devu to lietošanai Rundāles pils muzejam.
Mūsu ģimenei tolaik piederēja automobilis «Volga». Māte gribēja biežāk aizbraukt uz Vidzemes jūrmalu, tāpēc vajadzēja mašīnu. Viņa bija sabiedrībā pazīstama ārste, un ar Veselības aizsardzības ministrijas ieteikumu mums izdevās tikt pie auto. Tiesa, parādus maksājām kādus septiņus gadus. Tā kā visa mūsu ģimene bija «iedegusies» par Rundāles atjaunošanu, māte atļāva «Volgu» izmantot Rundāles pils vajadzībām. Sākumā tajā pārvadājām būvmateriālus, bet vēlāk – muzeja ekspedīciju ieguvumus. Lestenes baznīcas skulptūras mums izdevās izglābt no sadedzināšanas un nodot Rundāles pils muzejam.
Lestenes baznīcas skulptūras pirms vairākiem gadiem bija eksponētas iespaidīgā ekspozīcijā Rundāles pilī kā liecinieces Latvijas dievnamu spožuma un posta laikiem. Kā priekšmeti nokļuva pils muzeja kolekcijā?
– Būdams Lestenē, es nejauši iepazinos ar vietējo skolotāju. Otrā pasaules kara laikā baznīca nodega, bet mākslas vērtības tika izmētātas parkā. Skolotāja teica, ka kopā ar audzēkņiem salasījusi statuju fragmentus un noglabājusi pagrabā. Tās pamanījuši ierēdņi un «piesējuši» pedagoģei reliģijas propagandu. Viņi pavēlējuši skulptūras sadedzināt. To uzzinājis, nolēmu rīkoties, informēju arī Laimoni Liepu. Ar veco «Volgu» aizvedu skulptūras uz Mākslas akadēmiju un paslēpu. Protams, kāds jau bija uzošņājis, jo augstskolas rektors man izteica rakstveida rājienu par reliģisko kultu atbalstīšanu, turklāt kategoriski iebilda pret mākslas darbu nodošanu Rundāles pils muzejam. Mēs ar Laimoni nedaudz nogaidījām un tad itin veiksmīgi skulptūras pārvedām uz Rundāli. Tiesa, bija nepieciešama Kultūras ministrijas atļauja, bet izdevās to dabūt, jo Liepa prata veidot sakarus visās instancēs.
Joprojām ir dzīvi nostāsti par Laimoņa Liepas īpašo šarmu, kas viņam ļāva iemantot uzticēšanos un gūt atbalstu arī noslēgtās struktūrās.
– Viņš bija uzvedīgs, artistisks un šarmants vīrietis. Laimonis atstāja iespaidu uz sievietēm, viņas atklāti izrādīja sajūsmu. Kāpēc lai dāmām to liegtu? Apjūsmotājas strādāja Latvijas Kultūras ministrijas un PSRS Kultūras ministrijas grāmatvedībās. Par piedzīvojumiem Maskavā, meklējot finansējumu pils atjaunošanai, Laimonis draugiem stāstīja bestsellerus. Jebkura pieņemšana Krievijā beidzās ar nekontrolējamu dzeršanu, kuras laikā Liepa veikli pamanījās noslēgt izdevīgus darījumus. Protams, bija arī augstākās inteliģences aprindas ar gluži citu stilu. Esmu pateicīgs Laimonim Liepam, ka viņš mani saveda kopā ar Valsts Ermitāžas administrācijas pārstāvjiem un man izdevās Mākslas akadēmijai dabūt ļoti vērtīgu grāmatu kolekciju. Esmu daudz mācījies no jaunības drauga. «Nevajag kautrēties, jāņem viss, ko piedāvā,» tā Laimonis mēdza uzmundrināt savus domubiedrus.
