Dzīves dārdzībai pieaugot, «reņģēdāji» un «mazie cilvēki», starp viņiem arī vecļaudis un bezdarbnieki, dzīvi dzird un redz tikai «caur radio un televizoru».
Dzīves dārdzībai pieaugot, «reņģēdāji» un «mazie cilvēki», starp viņiem arī vecļaudis un bezdarbnieki, dzīvi dzird un redz tikai «caur radio un televizoru». Tas arī ir daudz, un žēloties nav pamata. Telefons lai nu paliek pēdējai stundiņai – ātrajiem, ja tikai laiku pa laikam maksa par aparāta turēšanu mājās nepieaugtu līdz absurdam. Pārmaiņas ienāk reizē ar kādu ciemiņu, kurš arī bēdzis no vientulības. Tad galdā kūp kafijas tase, dvēseli silda no ziemas vai citiem svētkiem aiztaupījusies svecīte.
Mikalīna Supe, kuras jaunība pagājusi Stompaku purvos un Vorkutas lēģeros, vēl arvien piemin un domā par 9. klases skolniecēm baušķeniecēm Ilzi un Everitu, kuras viņai sagādājušas pārsteigumu gan 18. novembrī, gan Ziemassvētkos. Nav jau svarīgi, cik bagāta iznākusi paciņa, galvenais ir attieksme, meiteņu spirgtā valodiņa un mīlīgais mirdzums acīs. Par mani kāds ir domājis, atcerējies – šī doma remdē fiziskās sāpes un vientulību.
Kāda no mītnes zemes Latvijā atgriezusies kundzīte radiožurnālistei stāstīja, ka viņai visgrūtāk esot salīdzināt ierēdņus ārzemēs un mūsu ierēdņu kandidātus, kuri izceļoties ar augstprātību un no tās izrietošu nelaipnību pret apmeklētājiem. Man gan nav gadījies sastapties ar klaju rupjību, ar nevērību gan. Bet kāda Vecumnieku pagasta iedzīvotāja, uzzinājusi, ka Latvija ir viena no korumpētākajām valstīm pasaulē, izskaitļojusi: process līdz īpašuma ierakstīšanai Zemesgrāmatā viņai izmaksājis vairāk nekā simt latu. Taču tikai par pusi summas izsniegtas kvītis. Varētu sacīt – pati vainīga, vajadzēja prasīt. Bet droši vien baidījās.
Lai cik dedzīgi mūs aicina nerakņāties pagātnē, bet apcerēt gaišo rītdienu Eiropas Savienībā, kad visi būs nonivelēti līdz vienam standartam, no bijušā nevar aiziet. Tas ir zemapziņā kā mālā iespiests. Var izlasīt desmitiem grāmatu, noklausīties tikpat daudz sāpjustāstu, un tomēr paliekošs ir tikai tas, ko pats esi piedzīvojis.
Pēckara gados atklāti par nacionālās pretošanās kustību (toreiz to sauca par bandītismu vai sadarbošanos ar starptautisko buržuāziju) ne runāja, ne rakstīja. Pantus, kas par to draudēja, dzirdēja tikai kara tribunāla vai vietējo «troiku» procesos. Čekas aizsegam nokrītot, varējām iepazīties ar 58. panta variācijām – galvenokārt par dzimtenes(!) nodevību. 1948. gadā arī manā ģimenē «ienāca» jēdziens 58-1 pants un sods, ko tas paredzēja, – 25 gadi… Nezinu, kas un kur ir izgatavojis Valsts ieņēmumu dienesta (VID) veidlapas. Taču, izlasot acīmredzot ikgadējo lūgumu iesniegt tādus un tādus dokumentus un beigu piebildi, nodrebinājos. Datorsalikumā iespiests: «Augstāk minēto dokumentu neiesniegšanas gadījumā piemērosim Administratīvā Pārkāpumu Kodeksa 175² pantā paredzēto sodu.» Soda mērs, jādomā, atrodams minētajā kodeksā. Vai gan visi uzņēmumi, firmas un jo vairāk sabiedriskās organizācijas, kuras varbūt pat nedomā ignorēt VID lūgumu, jau iepriekš uzskatāmas par potenciāli sodāmām, tātad – ar draudiem pazemojamām?
Kad sadzīviskajām pārdomām jau grasījos pielikt punktu, no pastkastītes izņēmu «Bauskas Dzīves» 13. janvāra numuru. Tajā izlasīju VID ģenerāldirektora Andreja Sončika dvēselisko solījumu – nodokļu maksātājus turpmāk saukt par draugiem. Bet kā ar draudiem?
