Čekistu darbību padomjlaika Latvijā pētošās komisijas mājaslapā lu.lv/vdkkomisija/ novembrī publicēts ļoti plašs vēstījumu apjoms. Lielāko rezonansi radīja kārtējais aicinājums neliegt zinātniekiem piekļuvi bēdīgi slavenajiem «čekas maisiem», atjaunojot diskusiju par nepieciešamību tos beidzot atvērt.
Pat ignorējot faktu, ka esam palikusi vienīgā postpadomju valsts, kas to joprojām nav izdarījusi, nav svarīgi, vai tur ir pilna patiesība vai tikai puspatiesība, jo arī pēdējā var atraut slūžas, kas attīrīs sabiedrības uztveri. Atvēršanas pretinieku argumenti, manuprāt, ir melīgi vai muļķīgi. Komisijas novembrī publicētā instrukcija par aģentu vervēšanu apgāž mītu, ka par «stukaču» varēja kļūt, pašam nezinot. Paustas bažas, ka cilvēki varētu būt vīlušies mūsu neatkarībai nozīmīgās personībās. Ja tās nav startējušas vēlēšanās, kad pārbauda visu kandidātu nepiederību represīvajai VDK sistēmai, vai viņiem arī neatkarīgajā valstī pienākas represīvā režīma noklusēšanas privilēģijas? Vai tad nepietiek ar paradoksu, ka par latviešiem naidīgās čekas noslēpumu glabātāju kļuvis neatkarīgās valsts drošībai veidotais Satversmes aizsardzības birojs ar Saeimas deputātu nepārvēlēto, tātad, visticamāk, nepietiekami pakļāvīgo ģenerālprokuroru Jāni Maizīti priekšgalā?
Ikvienam bijušajam padomju ļautiņam jāizlasa vēsturnieka Orlando Faidžīsa grāmata «Čukstētāji» un jānoskatās šogad četrus «Lielos Kristapus» saņēmusī filma «Atbrīvošanas diena». Uzreiz top redzams, kā cenzūra un noklusēšana joprojām grauž mūsu apziņu un attiecības. Filmas režisors Mortens Trāviks no Norvēģijas saka: «Patiesība nedod mieru. Patiesība rada pārmaiņas un apjukumu. Tā izjauc lietu kārtību.» Vēlos turpināt – tomēr tā ļauj cilvēkiem attīrīties un atbrīvo mūs. Ne tikai komisijai, arī sabiedrībai jāsaņemas drosme uzzināt.
